APGŪSTAM PIEREDZI
Adirondack Mountainfest

Ēriks Rozners
Autora arhīva foto

2009. gada janvāris,
Binghamton, ASV

Kalnu skolas un kāpēju apmācība ir plaši un brīžiem arī emocionāli diskutēts temats Latvijas alpīnistu forumos. Alpīnisma apmācības struktūra ASV ir savādāka kā Latvijā. Nav lielu skolu ar plašām "no A līdz Z" mācību programām. Ir gidu servisi, kas piedāvā vienas vai vairāku dienu pasākumus, kas var būt veidoti gan kā apmācības, gan vienkārši kā izklaidēšanās pasākumi un kalnu baudīšana. Es šādu servisu izmantoju lai sāktu mācīties ledus kāpšanu. Mēdz būt arī lielāki pasākumi, kas organizēti vairāk kā "minisemināri", kāds piemēram bija RMI alpīnisma seminārs uz Mt. Rainier. Vēl cits veids kā uzlabot zināšanas un gūt praktiskās iemaņas ir īsie kursi (saukti clinics) kurus parasti organizē plašāku pasākumu ietvaros. Tieši par šādu pasākumu, Adirondack Mountainfest un tā ledus kāpšanas kursiem ir šis stāsts.

Pasākums notika 17-18. janvārī nelielā miestiņā Keen Valley, Adirondack kalnu rajonā, New York pavalsts ziemeļos apmēram trīs simti kilometrus uz dienvidiem no Monreālas un apmēram trīsdesmit kilometrus uz austrumiem no Lake Placid, kur 1980. gadā notika XIII Ziemas Olimpiskās Spēles. Šis bija trīspadsmitais Adirondack Mountainfest ko tradicionāli organizē vietējais ekipējuma veikals (The Mountaineer) sadarbībā ar Adirondack Rock and River gidu servisu. Šie pasākumi ir labdarības akcija – visi ieņēmumi tiek veltīti vietējiem ugunsdzēsējiem (100% brīvprātīga vienība) un dažādiem fondiem.

Šī gada Mountainfest ietvaros tika organizēts 21 kurss, galvenokārt ledus kāpšanā, bet bija arī lavīnu drošībai un kāpšanai par sniegu veltīti pasākumi. Kursus pārsvarā vadīja ielūgti eksperti ar vietējo gidu palīdzību – viens kurss = astoņi kursanti + divi instruktori. Pēc kursiem, vakaros notika alpīnismam veltītas diapozitīvu un filmu izrādes. Šī gada uzmanības centrā bija pasaules slavenā alpīnista Conrad Anker kursi un diapozitīvu vakars, veltīts Alex Lowe piemiņai, ko Conrad vadīja kopā ar Jennifer Lowe. Šo trīs cilvēku un kāpēju kopējais dzīves stāsts ir pats par sevi ļoti interesants, bet to nu katrs kam interesē lai pats pameklē internetā un citos resursos. Informācija par pasākuma programmu un instruktoriem ir pieejama The Mountaineer mājas lapā.

Laika apstākļi šogad ledus kāpšanai ASV ziemeļaustrumos bija ļoti labvēlīgi. Janvāra sākums bija auksts un ledus veidojās bagātīgi. Sestdien, 17. janvārī es piedalījos ledus kāpšanas kursā, ko vadīja Janet Bergman, iesācējiem un vidēja līmeņa kāpējiem. Janet ir Mountain Hardwear sponsorēta kāpēja un uz pusslodzi strādā EMS gidu skolā New Hampshire, kas bija vieta kur es spēru savus pirmos soļus uz ledu. Pasaule ir šaura – viņa labi pazina Konrādu, manu EMS gidu. Kursanti mēs bijām ļoti dažādi – gan kas pirmo reizi uz ledus, gan kas kāpuši pāris reizes bet ļoti sen, gan kas jau ar nelielu pieredzi. Interesanti, ka kāpšana notika "Ledus parkā" uz mākslīgi izveidotas ledus klints, kas lielajā salā (sestdien no rīta bija -24 ºC) esot izveidota tikai trīs dienu laikā.

"Ledus parka"mākslīgā treniņu siena

Visi kursi bija ļoti labi organizēti. Pēc īsa ievada sākās intensīva kāpelēšana pa vairākām mums uzkārtajām virvēm. Lai saglabātu siltumu, citādi jau nemaz nevarēja – tikai ap pusdienas laiku nedaudz sasila līdz -13 ºC. Neslinkojot, bet īpaši arī nesteidzoties, man izdevās izkāpt desmit reizes sešās dažādās virvēs. Grūtības pakāpe šeit bija WI 2-3. Interesantākie kāpieni bija vieglākā līnija (60-70º) bet bez cirvjiem (ļoti labs treniņš pareizai dzelkšņu lietošanai) un stāvāka līnija pa plānu (1-2 cm) ledus slāni, kas lika nopietni piedomāt kur un kā likt cirtņus un dzelkšņus. Visumā iznāca ļoti jauka pamatu nostiprināšanas diena.

Iemēģinot manuprāt labākos universālos cirtņus – jaunās BD Cobras

Jāatzīmē, ka šo pasākumu bagātīgi atbalstīja ekipējuma ražotāji, kas piedāvāja izmēģināt plašu produktu klāstu – cirtņi, dzelkšņi, zābaki, sistēmas, virves, cimdi un brilles. Pirmajā dienā izmēģināju BD Cobras un Cyborg dzelkšņus ar vertikālajiem priekšzobiem. Jāteic gan, ka pa fikso uztaisītais ledus aukstajā laikā bija neparasti trausls, tādēļ tā izmēģināšana sanāca tādos netipiskos apstākļos.

Nākošajā dienā piedalījos ledus kāpšanas kursā, kas bija domāts jau pieredzējušākiem kāpējiem. Šo kursu vadīja Louis-Philippe Menard (jeb LP [izrunā el-pī] kā viņu visi sauca), jauns bet ļoti talantīgs ledus kāpējs no Kanādas. Kursa mērķis bija iemācīt un nostiprināt tehniku un iemaņas, kas nepieciešamas kāpšanai pa ledu ar apakšējo drošināsanu – leading ice. Šoreiz mēs devāmies uz vienu no vietējām ledus klintīm – Positive Reinforcement ar vairākām līnijām WI 3-4 grūtības pakāpēs.

Positive Reinforcement ledus klints

Tāpat kā vakar, pēc īsa ievada, sadalījāmies pāros un devāmies pēc kārtas iemēģināt visas četras šeit uzkārtās virves. LP un Chuck, mūsu otrs instruktors, vēroja mūs no apakšas un pēc kāpiena katram deva padomus, kā uzlabot kāpšanas tehniku. Īpaša uzmanība tika pievērsta pareizai ķermeņa pozīcijai gan kāpjot (dibens prom no ledus, skaties kur liec kājas) gan atpūšoties un meklējot nākošo cirtņa aizķeri (gurni pret ledu, ķermenis atliekts atpakaļ, svars uz kājām). Lielākā daļa no mums nelietoja cirtņu cilpas – tā sauktais leashless kāpšanas stils pašreiz ir ļoti populārs ASV. LP demonstrēja, kā izmantot īsas atpūtas pauzes, tikai uz dažām sekundēm atlaižot cirtni, lai taupītu enerģiju uz stāvā ledus. Tika arī praktizēta cirtņu tehnika, kad kāpjot ar abām kājām tiek pārvietots tikai viens cirtnis uz augšu tieši sev priekšā (cirtņu stacking). Tas ir pretēji tradicionālajai iesācēju tehnikai pārvietot abus cirtņus cik augsti vien var vienā līmenī (cirtņu matching) un tad kāpt uz augšu starp tiem.

Trenējoties gan kāpšanas, gan "leading" tehniku

Dienai nebija stingras programmas, un katrs varēja virzīt apmācību sev tīkamā virzienā. Kad drusku bija pakāpts, kas vēlējās sāka trenēties ledus skrūvju ielikšanā. Kāpts tika joprojām ar augšējo drošināšanu, bet kāpējs vilka sev līdzi otru virvi, kas imitē apakšējo drošināšanu. Otrā virve tiek ielikta visās atsaitēs tā kā notiktu reālā situācijā. Cik katrs ieguva no šāda vingrinājuma bija protams atkarīgs no tā, cik nopietni to katrs uztvēra.

Positive Reinforcement grūtākā līnija

Interesantākā kāpšanas vieta šeit bija vertikāls pīlārs labajā pusē. Tehniski kāpšana nebija grūta, jo pīlārā bija daudz iedobumu (droši vien iepriekšējo kāpēju izdauzīti) kur likt cirtņus un dzelkšņus. Tomēr vertikālais pīlārs prasīja kustību efektivitāti un veiklu virzīšanos uz priekšu. Čammāšanās pīlāra vidū ledū iestrēguša cirtņa dēļ šeit prasītu nepatīkami daudz enerģijas. Šis pīlārs bija īpaši piemērots lai praktizētu "hooking" – tai vietā lai cirtni iecirstu to aizāķē ledus viedojumā, kas var būt gan dabīgs, gan cita kāpēja izveidots. Šī tehnika ļāva relatīvi viegli pieveikt citādi draudīgi vertikālo pīlāru – man izdevās uzkāpt līdz pašai augšai neizdarot nevienu iecirtienu, tikai aizāķējot.

Dienas kulminācija man bija kāpiens pa vienu no vieglākajām līnijām ar apakšējo drošināšanu. LP piedāvājums, tiem kas jūtas gatavi izmēģināt spēkus ar apakšējo drošināšanu, nāca nedaudz negaidīts – parasti gidi neļauj kursantiem riskēt. Par spīti šaubām (atzīšos vājumā) es nespēju atteikties.

Kāpjot Postive Reinforcement ar apakšējo drošināšanu

Kāpiena sākums bija relatīvi labs ledus, kur varēja viegli atrast vietu uzticamām skrūvēm. Pakāpjoties augstāk ledus kļuva mitrs un mīksts. Iecirst cirtņus un dzelkšņus bija viegli, bet atrast stipru ledu skrūvēm, bija pavisam cits jautājums. Atzīšos, ka biju satraucies. Reāla iemesla bailēm jau nebija. Biju kāpis gan šo gan citas vēl grūtākas līnijas abas dienas ne reizi nekrītot, bet ar augšējo drošināšanu. Kāpjot ar apakšējo sajūta tomēr bija pavisam savādāka. Šis bija arī mans pirmais "leashless" līdera kāpiens, bez cirtņu cilpām. Interesanti, ka man šis stils sāka iepatikties arvien vairāk un vairāk par spīti tam, ka man ir vāji roku (pirkstu) muskuļi. Bez cilpām man izdevās labāk taupīt enerģiju, mainot cirtņu satvērienu, atlaižot cirtni un izpurinot nogurušo roku.

Kāpšana uz ledus ar apakšējo drošināšanu ir riskantāka, tādēļ arī interesantāka un sniedz lielāku gandarījumu. Tehniku uz ledus tomēr ir jātrenē ar augšējo drošināšanu. Tikai tā var mēģināt bez cirvjiem, uz plāna ledus (kur īstenībā vispār nav vietas kur ielikt drošināšanu), uz vertikāla ledus (pagaidām :o)). Kāpt ar apakšējo var un vajag, bet tikai kad esam tam gatavi.

Nobeigumā dažas pārdomas par inventāru. Otrā dienā man bija iespēja izmēģināt Petzel Nomic cirtņus. Ledus apstākļi gan bija savādāki kā pirmajā dienā, tādēļ salīdzinājums nebūt nav objektīvs. Man labāk patika Cobras, kas bija jūtami vieglākas un arī atvēziens šķita ierastāks. Nomic (un citu līdzīgu modeļu) radikālie rokturi mani arī pagaidām nepārliecināja. Kas attiecas uz dzelkšņiem tad tradicionālie BD Sabretooth (ar horizontālajiem priekšzobiem) man šķita pat labāki par Cyborg. Citiem vārdiem sakot, seksīgie profiņu dzelži nebūt nav automātiski labāki par tradicionālajiem darba rīkiem.

Kopsummā, es biju patīkami pārsteigts par šo kursu kvalitāti un effektivitāti. Par apmēram pusi no tā, cik izmaksātu individuāla apmācība ar gidu, mēs droši vien saņēmām divreiz vairāk reālas kāpšana laika un vismaz tikpat daudz instrukciju. Ja sanāk ziemā ceļot uz šo pusi, New York ir burvīgas ledus kāpšanas iespējas, un es silti iesaku izmēģināt Adirondack Mountainfest.