KALNOS
Granīta paradīzē:
Bregaglia '2009

Normunds Lisovskis
Foto: Uldis Kalniņš & Co

Pasākumā piedalījās: Raita Reine, Normunds Reinbergs, Rolands Laganovskis un Normunds Lisovskis, kā arī Uldis Kalniņš, vienīgais ne-kāpējs šajā barā, toties lielisks fotogrāfs (bildē!).

Loģistikas risinājums: Rīga - Milāna ar avio, plus uz vietas īrēts auto.
Pie viena īpašs paldies jāpasaka veikalam Ceļotājs, kurš spēja nedēļas laikā piegādāt uz pasūtījumu no kataloga divus 2x60 m Mammut virvju komplektus!

1. diena: Ceļš līdz kalniem no Milānas aizņem dažas stundas. Pa ceļam lielveikalā tiek atstāti pārsimts eiro pārtikai. Kamēr ceļmalas krogā apēdam picu, mūsu ielejā uzlīst lietus. Vispār nokrišņu šajā sezonā ir ievērojami vairāk nekā citus gadus, un augšā joprojām turas sniegs vietās, kur tas parasti sen jau nokusis. Bet to mēs atklāsim vēlāk... Iebraucam kalnos un apmetamies kempingā Vicosoprano ciema tuvumā. Otrs kempings Bregaglijas ielejā atrodas Bondo ciemā, bet tas ir ievērojami neomulīgāks.

2. diena: Ar vienu no pirmajiem pacēlājiem uzbraucam līdz Albignas aizsprostam, ~2000 m augstumā. Šeit esam paredzējuši "iesildīties" pirmās dienas. Un uzreiz ķeramies vērsim pie ragiem... uz klintīm! Turpat blakus atrodas Spazzacaldeira siena, kurā ir aptuveni 20 ar āķiem aprīkoti 150-250 m gari maršruti.

Normunds R. (bildē) un Raita izvēlas maršrutu Lasciami-li (VI+/6a, 185 m, 7 virves), skaists, gidu grāmatā ar divām (max. - trīs) zvaigznēm apveltīts maršruts!

Mēs ar Roli izvēlamies pa kreisi blakus - Tirami-su (VII+/6c, 145 m, 4 virves). Sākam kāpt it kā pareizajā vietā, bet jau pēc brīža jūtam - kaut kas nepasē ar maršruta aprakstu. It kā sekojam loģiskajai āķu "taciņai", taču drīz vien ievērojam, ka starp mums un otru sasaiti uz sienas parādījusies vēl viena "taciņa" - tas bija mūsu maršruts! Jautājums: ko mēs kāpjam? Manā grāmatā šī maršruta vienkārši nav. Toties vēlāk lejā atrodam otrā grāmatā, no kuras Normunds R. bija izkopējis tikai atsevišķas lapas līdzi ņemšanai uz sienas. Izrādās, ka izkāpām Va col Vento (4 visai pagrūtas virves - 6c+, 6b+, 6c, 6b+, 140 m). Bija OK uz pāris stundām.

Raita. Skats no malas... :)

Pēcpusdienā pēc nelielas pauzes, izlemjam ar Roli, ka bija "par īsu" - kāpjam vēl vienu: Via Leni (VI+/6a, 140 m)... Un sekojot dienas tradīcijai - atkal kļūdāmies maršruta startā. Pirmo virvi aizeju pa Leni Links variantu (6a+) ar viltīgu izeju pirms stacijas, kuru atrast palīdz... skatītāji no lejas. Normunds R. no morēnas redz kopbildi un skaļi suflē, kur doties... Tālāk jau turpinām pa trīs-zvaigžņoto Via Leni.

3. diena: Mūsu mix komanda dodas trīs-zvaigžņoto Via Felici (VI+, 170 m). Ar mērķi - nokļūt uz kores, kur atrodas slavenais Fiammas zobs (V+, 30 m) - ārkārtīgi skaists un ekskluzīvi novietots viegls sporta maršruts. Skat. bildes, kas tika uzņemtas pirms četriem gadiem.

Bet mēs ar Roli dodamies uz citu sienu, uz netālu esošo Piz Frachiccio. Vēl 2005. gadā bija vēlme iziet klasisko Via Kasper, bet Kristiāns, toreizējais pārinieks, neparakstījās. Rolis ir vieglāk pierunājams... :)

Arī Uldis dodas mums līdzi un uztaisa dažas bildes no starta. Pēcāk jau dodas savos klejojumos pa ieleju ķert skatus...

Akmens, šķēres, papīrīts... un pirmā virve tiek man. Tālāk jau - pamīšus...

Šis jau izrādās trad stila maršruts. Lai arī āķi dažās grūtākajās vietās bija, pārsvarā tomēr drošināšanas punkti jāveido no pašu līdzi paņemtā inventāra.

Rolis otrajā stacijā

Kāpjam veikli un maršrutu piebeidzam trīs ar pusi stundās. Vēl kāda stunda paiet dulferējot lejā, tajā skaitā - pa piesnigušu kuluāru, un agrā pēcpusdienā esam atpakaļ nometnē. Šajā pašā brīdī sāk līņāt virs kalniem savilcies mākonis, bet par laimi - ne ilgi, tāpēc īpaši nesatraucamies, kā pārējiem iet... Visi atgriežas apmierināti. Uldis izstaigājis ieleju, bet Raita ar otru Normundu tomēr uzkāpuši arī Fiammā, lietus neesot traucējis.

4. diena: Šodien dodamies uz Spazzacaldeiras tālo galu, kur maršruti ir mazliet garāki. Mēs ar Roli sākam ar Excalibur (VII+, 190 m), tomēr otrajā virvē atkāpjamies - 6c posms izrādās "neņemams", bet negribas kāpt A0 variantā, turoties pie atsaitēm... Varbūt iepriekšējo dienu nogurums iekrājies?

Normunds R. un Raita - tepat blakus kāpjot...

Nolaižamies un ķeramies klāt Peperina (VII-, 200 m). Kamēr esam tikuši līdz atslēgai - negatīvai pārkarei otrās virves galā, Raita ar Normundu jau nolaidušies no kaimiņu maršruta un dodas mājup. Nepabeiguši... līdz beidzamajam sešiniekam jau bijuši "nokauti", arī laikam nogurums iekrājies...

Normunds R. cīnās kamīnā

Bet mums tikmēr atslēgas vieta - negatīva pārkare, kas izrādās tīrais sīkums salīdzinot ar vertikālo plaisu, kas ved līdz nākamajai stacijai. Krietni grūtāka tāpat bija pieeja zem pārkares.

Rolis - virs negatīvās pārkares...

Tālāk jau - pa skaisto, tā teikt. Interesants maršruts... Laižamies lejā no kores pa Bosa (Da Capo) maršrutu, kas ir 7a klasika uz šīs sienas - viens vienīgs mikroreljefs un berze uz gandrīz vertikālas sienas. Skaists maršruts nākotnei, ja vēl gadīsies iegriezties šajā ielejā un uzlabot kāpšanas prasmes...    
Diemžēl esam nokavējuši beidzamo pacēlāju uz leju, tāpēc nolemjam pārnakšņot tepat augšā un no rīta doties lejup.

5. diena: Atpūtas diena! Lejā apmetamies kempingā... Pēcpusdienā, kamēr meklējam picu, uznāk tāds negaiss, ka maz neliekas. Līst (gāž!) visur un ilgi, esam patiesi gandarīti sēžot pie picas plates krogā, nevis teltī kaut kur augšā... :)

6. diena: Skaists rīts. Kalnu virsotnēs redzams svaigs sniegs pēc vakardienas negaisa. Pēcpusdienā uzbraucam Bondaskas ielejā līdz maksas ceļa galam, un dodamies vairāku stundu garā piegājienā uz Scioras kalnu būdas pusi. Apmetamies kādu gabalu virs būdas, lai gan tās saimnieki visai nelaipni mēģināja atgādināt, ka "kempingošana" šeit aizliegta!

7. diena: Normunds R. modina ar tekstu: "Esam nogulējuši! Tagad tie 20 kāpēji aizņems visus maršrutus..." Kādi 20 kāpēji? Izlienu no telts, vēl tumšs, un - jā: kādi 20 stāvi lēnām rāpjas pa morēnu uz sienas pusi. Kaut kas sirreāls, jo vēl vakar vakarā ieleja (un būda!) likās praktiski tukši. Kur viņi radās?

Bet labi, mēs ar Roli dodamies uz Sciora Dafora ziemeļrietumu kanti. Ieplānotais mērķis - Integrale Diretta (VII+), tomēr pēcāk nokļūdījāmies svarīgā atslēgas vietā un sanāca izkāpt Fuorikante maršrutu ar Direct startu, kas ir no iepriekš minētā.

Viens no ielejas lielajiem maršrutiem ar iespaidīgu ekspozīciju

Pieeja - pa sniega klātu morēnu. Tā kā mums nav sniega/ledus inventāra, sanāk diezgan ekstrēmi. Rolim botas labāk tur, un kamēr es jau sāku ar nazi kasīt pakāpienus, viņš pievārē beidzamos 20 metrus kāpjot uz berzi un nomet man virves galu.
Maršruta aprakstā minēts, ka stacijas aprīkotas ar āķiem. Bet pirmos āķus atrodam tikai apmēram vidusdaļā. Un tos pašus praktiski neizmantojam, jo nesakrīt tobrīd ar mūsu staciju intervāliem. Absolūti klasisks kāpiens, strādājot ar pašu inventāru. Diemžēl šī oriģinālo staciju ignorēšana izspēlē ar mums joku - palaižam garām punktu, no kura bija jāpāriet uz kori. Jau atpakaļskatā uz leju pamanām gan oriģinālo staciju, gan izejas vietu uz kori. Negribas laisties lejā, tāpēc turpinām kāpienu pa Fuorikante maršrutu, kurā jau esam kādu brīdi. Augšdaļā šis maršruts ved pa sienas "pārslām" kādus 20 metrus zem kores. Ekspozīcija ir fantastiska: pa kreisi - kores pārkare, pa labi - vertikāls kritums uz leju. Bet "pārslas", pa kurām kāpj augšup ir ļoti sadrupušas, sajūta - tas viss var vienā mirklī aizbraukt uz leju. Šī sadrupušā posma dēļ Fuorikante maršrutam savulaik atņemts trīs-zvaigžņu statuss (bīstams!).

Visas šīs "pārslas" turas kopā uz puņķiem, skan un kustās. Bīstami!

Bet pats posms pēc kategorijas ir 5c+. Un tā trīs virvju garumā.

Maršrutu izkāpjam aptuveni 8 stundās. Noeja izrādās krietni sarežģīta. Vienā brīdī pazaudējam taku pa ziemeļu kori ar neskaitāmiem traversiem un dulferiem pa starpai, kā rezultātā laižam pa taisno vienā no sniegotajiem kuluāriem... Par laimi neesam pirmie, kas te iemaldījušies un jau otrajā dulferī varam izmantot vecas nolaišanās stacijas... Attālums līdz morēnas galam lejā izrādās pilnīga ilūzija. Rolis piemet, ka būs četras virves?! Izrādījās - deviņas! Un gandrīz visas pilnā garumā...

Nometnē esam jau vēlā vakarā. Uldis šajā dienā bija uzkāpis līdz vienai pārejai un apskatījis kaimiņu ieleju no iespaidīgas sienas augšpuses.
Savukārt, otrs Normunds ar Raitu - pēc ilgstošiem ceļa meklējumiem sniega nogāzēs un vairāku stundu pūliņiem tomēr piekļuva Kaspera pīlāram uz Ago di Sciora, kur arī veiksmīgi uzkāpa (5b, 200 m). Tas ir izcili skaists granīta monolīts, ielejas trīs-zvaigžņu klasika!

Kur palika 20 nakts kāpēji? Aizdevās uz ledāju zem Gemelli virsotnes, kur nodarbojās ar ledus iemaņu apgūšanu. Izskatījās pēc kāpēju skolas izbrauciena.

8. diena: Savācamies un joprojām sniegājiem klāto ieleju dodamies pārgājienā uz Piz Badile pakāji...

Nobeigums sekos!