KALNOS
Kjerags '2007 jeb stāsts par zebru (16.-26.07.)

Normunds Lisovskis
Foto: Uldis, Rolands un Normundi R. un L.

Lappuse: 1  2

Dzīve ir kā zebra: melna strīpa, balta strīpa,
melna, balta… un tad pienāk pakaļa!
(anekdote, ko pastāstīja kāds mūsu nelielās ekspedīcijas dalībnieks pirmajās dienās, vērojot Norvēģijas lietu...)

Tu kāp pa relatīvi sausu klinti, līdz aiz kārtējā sienas pārliekuma ieraugi maršruta turpinājumu...

- Roli, tur ir pilnīgs pi… Zebra! – saku Rolandam, kurš pievienojas stacijai uz klints ribas pleca. Aiz sienas pārliekuma pāri klints plauktiem mums pretim veļas ūdenskritumu kaskādes. Ūdens ar troksni šķīst pret klintīm, gaiss visapkārt piesātināts ar ūdens pilieniem. Spēcīgais vējš to visu griež virpuļos un ik pa brīdim triec sejā ūdens šaltis, it kā ārā gāztu lietus.

Notupjamies aiz klints bluķa vēl sausajā sienas pusē un domājam, ko darīt tālāk. Esam punktā, kur beidzas sienas maršruta apraksts, vismaz tā tehniskā daļa. Tālāk ir minēti divi izejas varianti. Viens – četrinieka virve pa kamīnu, caur kuru šobrīd lejup nāk strauts. Otrs – vispirms garš dulferis slīpi uz leju atkal cauri tai pašai ūdens kaskādei, pāreja uz blakus maršrutu un vēl četras virves nopietnas kāpšanas. Ir arī trešais variants – atkāpšanās – gandrīz 20 dulferi pa sienu uz leju… Esam uz Kjeraga sienas, kādus 900 metrus zemāk vizuļo Lisefjorda ūdeņi, bet līdz augšai palicis pavisam tāds nieks… Un tāda ZEBRA!

Kjeraga siena, uzņemta 2006. gadā, kad kāpām pa Hooka Hey maršrutu (apraksts). Piezīmēju blakus šogad izieto Varløsning (NOR 6+/A2)

16. jūlijs

Ar tiešo reisu no Rīgas ielidojam Stavangerā. Norvēģija sagaida ar lietainu laiku. Prāmis uz Lisebotnu (Lysebotn) tikai nākamajā rītā. Bez problēmām izritinām savus guļammaisus pie kuģu stacijas ārdurvīm, zem nojumes un pavadām nakti, tā teikt, zem klajas debess. Nu, Norvēģijā mēs arī esam bomži šī saīsinājuma īstenajā izpratnē…
Četri bomži: Uldis, Normunds R., Rolands un Normunds L.

17. jūlijs

Ar prāmi dodamies iekšā Lisefjordā. Klapējam zoli, vienīgo reizi šajā braucienā, jo pēcāk visi tiks pievērsti īstenu džentlmeņu spēlei – bridžam. Ik pa brīdim lecam laukā uz klāja, lai apskatītu kārtējo fjorda sienu. Tā īstā, uz kuru braucam kāpt atrodas pašā fjorda galā, bet nervi netur… :)
Kjerags stāv tikpat majestātisks kā pirms gada, kad mēģinājām to pieveikt ar otru Normundu divatā. Tikām līdz pusei. Toreiz siena gan bija pilnīgi sausa, bet šogad pa klinti veļas vismaz ducis pamatīgu ūdenskritumu…

Kjeraga sienas augšdaļa '2007 un Varløsning maršruta līnija. Ūdenskritums pa labi diennakti pēc lietus "izsīks". Milzenis pa kreisi, ko iesaucām par Kjeraga Anhelu, nepazuda visas 10 dienas!

Lisebotnā beiseru kantorī sarunājam, ka mūs uzreiz pārved uz pussalu Kjeraga pakājē. Esam klāt! Gaidīšanas svētki var sākties. Mūsu rīcībā ir desmit dienas, lai sagaidītu pienācīgu laba laika robu un uzkāptu kilometru augstajā klints sienā.
Pussala – neliels zemes pleķis, ko no trim pusēm ieskauj fjorda ūdeņi, bet ceturtajā pusē uz augšu slejas Kjeraga siena. Pilnīga vientulība. Īstā vieta romantikai… bet, nu, veču kompānijā… tik kārtis sist. Vakarā pie mums atnāk ciemos kapteinis Morgans… :)

18. jūlijs

Joprojām līņā, lai gan beiseri pamanās noķert robus starp mākoņiem, lai lēktu lejā. Iepazīstamies ar krievu beiseriem…
Klapējam, atvainojos, spēlējam džentlmeņu spēli – bridžu. Tikmēr mūsu nelielās pussalas iemītnieku skaits pieaug – motorlaiva atved divus kāpējus. Bridža pauzē, kamēr mans pārinieks Uldis cīnās ar savu lielo solījumu, paņemu no alus kastes divas papildus bundžas un eju iepazīties. Anti un Marko, somi.

- Are you from Latvia? – jautā Anti, un jautājums apstulbina.
- Yes! How do you know?
- I saw you on web when searched Kjerag info…

Ops! Izrādās, ka esam jau slavenības... Kad atgriežos teltī, bridža džentlmeņus vairāk satrauc fakts, ka esmu somiem atdevis divus alus! Nu, viņiem tik latviešu cūkas spēlēt… :)

19. jūlijs

SMS no Latvijas ziņo, ka šodien un vēl pāris dienas laiks turēsies labs. Kjerags gan vienos ūdenskritumos un nolemjam, ka diena jānogaida, lai notek. Somiem laika rezerves nav, un viņu maršruts it kā esot sauss, tuvu kantei. Šie aiziet kāpt. Mēs, savukārt, izmantojam saulaino dienu, lai izpētītu pussalu, dodamies ekskursijā. Pārāk gara tā gan nesanāk, toties šo to jaunu atklājam. Piemēram, sienas pakājē uzejam sašķaidītas beiseru ķiveres un videokameras atliekas. Uzzinām, ka mums kaimiņos mīt vismaz sešas kalnu kazas. Varam tikai minēt, kā viņas te nokļuvušas…

No kreisās: Rolands, Normunds R. un Uldis... Windows procesē...

Somi atgriežas no sienas: pilnīgi garām! Sienas pakājes plaukti visi ūdenī, drausmīgi glumi, nevar pat līdz maršruta sākumam piekļūt. Anti apgalvo, ka te vajag vismaz nedēļu, lai nožūtu…

Pēcpusdienā viņi pievienojas mūsu bolderinga treniņam uz pussalas akmeņiem. Un jāsaka, ka ir acīmredzami spēcīgāki kāpēji, nekā mēs. Tikai Rolis vēl mēģina turēt kanti un daudz maz sekmīgi cīnās ar Anti ierādītām aizķerēm…
Somi aizbrauc kopā ar kārtējo beiseru brigādi, kas noplivinās no augšas. Toties vakarā ierodas divi zviedri… Somi mums atstāja savu nelielo kafijas atlikumu, jo mūsu krājumi jau trešajā dienā gāja uz beigām. Paiku bija plānojis Uldis, kurš, kā izrādās, nav draugos ar kafiju… :)

20. jūlijs

Kāpiena diena! Iepriekšējā vakarā vienkārši izlozējām, kas ar ko kāps. Lozi vilka Uldis un izvilka sev pārī Roli. Mēs – divi Normundi – otrā sasaitē. Priekš iesildīšanās esam nolēmuši kāpt maršrutu Varløsning, NOR 6+/A2, 20 virves. Tas ir viens no vieglākajiem Kjeraga maršrutiem! Zviedri startē blakus pa nopietnāku "septītnieku". Vēlāk uzzināsim, ka šie atkāpās pēc kādām trim virvēm, bet, nu, arī izskatījās, ka virs viņu maršruta joprojām karājas ūdenskritums – viens no trim lielajiem atlikušajiem…

Jau uz nopietnākām klintīm rodas pirmās domstarpības, kur ir īstais maršruts: trīs paralēlas ribas un trīs stūri – pa kuru kāpt? Vērojam, kā Rolis cīnās pa kreiso stūri. Smagi. Uldis pat nemēģina – pie-žumarē.

Visīstākais caurums uz sienas! Nejaukt ar zebru... :)

Izkāpjot pa caurumu, nokļūstu uz milzu plaukta un… sastopu Roli un Uldi, kas laižas lejā! Šie apgalvo, ka tālāk ceļa nav – pēc trim vieglām četrinieka virvēm pa plauktiem atdūrušies vertikālā sienā ar vienu plaisu, pa kuru sūcas ūdens. Vienojamies, ka sagaidīsim tepat otru Normundu un kopā lemsim, ko darīt tālāk.

Pulkstenis jau ir pāri septiņiem vakarā. Plauktu pēkšņi apspīd rietumu pusē izlīdusī vakara saule. Tāda patīkama atpūtas pauze, kurās laikā mēģinām saprast savu atrašanās vietu uz sienas. Domas dalās, jo ir varianti no 8 līdz pat 14 virvei. Tā kā maršruta apraksts ir norvēģiski, un topo shēma ir vienkārši simboliska – pamatā tikai teksta apraksts, nav skaidrs, cik virves bija jāskaita lejā pa zāles plauktiem... Rolis baksta uz vietu shēmā, kur trīs četrinieka virves – tādas šie nupat ar Uldi izgāja, līdz atdūrās nekāpjamā sienā un atgriezās. Mūsu pretarguments – šīs trīs virves shēmā ved pa labi, bet šie bija devušies pa kreisi.

Tā kā kopsaucēju nevaram atrast, velkam ārā mobilo un zvanām paziņai, kas ieprecējusies Norvēģijā un runā vietējā mēlē. Apraksta tulkošanas darbi pa mobilo vedas lēni, jo izrādās, ka norvēģi lasa nedaudz citādāk, nekā stāv rakstīts (vismaz no latviešu viedokļa :)). Toties ap astoņiem vakarā mums parādās sapratne par maršrutu. Jā, jākāpj pa labi vertikālajā sienā! Un esam vēl tikai nedaudz virs puses…

Tiesa, džentlmeņu noskaņojums velk vairāk uz bridžu siltā teltī, nevis kāpšanu tālāk. Citiem vārdiem: vakars, sagurums un totāls panīkums valda uz Kjeraga plaukta. Uldis paziņo, ka viņam pietiek pirmajam bigwall piedzīvojumam – gatavs laisties lejā. Normunds R. piebalso, jo "tie zāles plaukti apakšdaļā esot viņu nokāvuši". Rolis vienkārši sēž ar pofig izteiksmi sejā. Šķiet, vienīgais esmu gatavs kāpt tālāk. OK – Rolis piekrīt turpināt, ja es saštepselēšu (iziešu ar mākslīgajiem atbalsta punktiem kā pirmais) to vertikālo sienu. Piekrītu!

Otrs Normunds ar Uldi tomēr nolemj dulferēt lejā. Normunds R. no apraksta atpazīst, ka tie pirmās sasaites iepriekš izietie plaukti pa kreisi izved virs kaimiņu maršruta, kuram ir ierīkotas nolaišanās stacijas, un viņi mēģinās tur laisties lejā. Kaut nu tā būtu… Kaut kā neomulīgi, bet šķiramies.

Pieejot pie vertikālās sienas, jautājums, kurš kāps posmu pirmais pašatrisinās:
- Roli, tiešām negribi? Tev tomēr iet ātrāk.
- OK! – un Rolis izvēlas vidējo plaisu no trim, lai kāptu augšup. Laikam negrib pa tumsu bakstīties… :)

Rolis kāpj pārliecinoši, bet tomēr arī viņam vietām nākas izmantot mākslīgos atbalsta punktus. Virves augšējā daļā plaisa pārtop šaurā kamīnā (te Rolis diezgan ilgi pazūd no mana skata), kurā var ierūmēties plakaniski (novelkot mugursomu un piekabinot to pie iekares!), tik galva jāsagriež uz sānu, jo ķivere sprūst. Tā arī nesapratu, kā Rolim izdevās pa šo kamīnu uzrausties augšā – pēc nesekmīga mēģinājuma, lai nekavētu, uzmetu uz virves žumāru un pārvaru posmu pa sienas ārpusi. Rolis apgalvo, ka esot dzenājis kamīnā vēdera krunkas kā tāds tārps… :)

Toties esam nokļuvuši no lejas neredzamā sienas nišā – ideālā bivi vietā, kas arī ir minēta aprakstā. Sāk tumst un nolemjam te nakšņot. Izklājam apakšā virves, savelkam visas drēbes  un tinamies survival blanket folijās. Mūsu niša ir nosegta no trim pusēm, uz grīdas var normāli izstiepties. Vakariņās – pa šokolādes batoniņam, jo paikas daudzums līdzi ir ļoti simbolisks. Par vēlu attapām, ka vajadzēja savākt arī Ulda un otra Normunda atlikumus, ja reiz šie atkāpās…

Lappuse: 1  2