KALNOS
Austrumu kokteilis...
No Muztagatas Ķīnā līdz Koronai Kirgīzijā
Aigars Priedītis
Foto no autora arhīva
1.
DAĻA - MUZTAGATA
Ir man kāds labs
draugs starp kalnos kāpējiem - Gija Tortladze. Ne-vietējais.
Gruzīns. Turklāt visnotaļ slavens gruzīns, slavenāks, nekā es kā
latvietis... :)
Gija uzkāpis
vairākos astoņtūkstošniekos - Everests, Lodze, Čo-Oju, Šišapangma
(divreiz!)... Salīdzinājumam, es - nevienā! :) Gija, piedalījies
vairākās ziemas ekspedīcijās kopā ar nupat Rīgā pabijušo poļu
alpīnisma leģendu Krištofu Veļicki (Makalu un K2). Šī raksta
tapšanas laikā Gija mēģina iekarot Anapurnu Himalajos... Vārdu
sakot, par Giju var daudz izlasīt webā (piemēram,
šeit kāds 2004. gada raksts par Giju).
Sapazināmies ar
Giju jau krietni pasen, un kopš tā laika cenšamies vismaz reizi
pāris gados kaut kur kopā aizbraukt. Iepriekšējo reizi - 2005. gadā
- kāpām Nangaparbatā. Stāsts bija tikpat garš, cik kalns augsts,
bet, kā nojaušat - neveiksmīgs... Neuzkāpām! :)
Vārdu sakot,
nolēmām, ka 2007. gada sākumā kaut kur kāpsim kopā. Es aicināju Giju
uz Dienvidameriku - Peru, Ekvadoru, un Gija pat piekrita. Tomēr
nākot tuvāk nospraustajiem datumiem, Gija ieņēma galvā, ka jābrauc
uz Muztagatu Ķīnā... un pierunāja arī mani.
Un tā mēs
janvāra pirmajos datumos satikāmies Biškekā, Kirgīzijā, no kurienes
ar auto devāmies pāri robežai uz Ķīnu.
PS. Lai
uzlabotu mūsu ekspedīcijas finansiālo pusi, Kašgarā pie uiguriem
sarīkojām maksas biljarda simultānspēli pie 160 galdiem, gluži kā
savulaik leģendārais Ostaps Benders sarīkoja šaha paraugspēli
Vasjukos ar vietējiem amatieriem. Atsaucība no vietējo puses bija
liela!
Es tēloju Lielo Meistaru, bet Gija (aka Kisa jeb Ipoļits Matvejevičs
Vorobjaņinovs) nodarbojās ar naudas iekasēšanu par unikālo iespēju
spēlēt ar mani. Pēc pirmajām 20 zaudētajām partijām uiguri saprata,
ka es biljardu spēlēt vispār neprotu, un tā kā viņu rokās bija ļoti
daudz smailu kiju, mums ar Giju nācās visai ātri pazust kalnos... :)
Cita starpā
jāpiebilst, ka Kašgara ir slavena ar saviem metālkalumiem, tāpēc ar
uiguriem joki mazi! Turklāt viņi joprojām ir dusmīgi, ka Ķīna viņus
savulaik anektēja, gluži tāpat kā Tibetu... Tā nu devāmies Kuņluņ
Šana kalnos, lai kāptu 7546 m augstajā Muztagatā.
Kāpēc tieši
Muztagata? Kalns tiek uzskatīts par pasaulē vieglāko 7000-nieku,
taču ne tas bija iemesls. Izrādās - Muztagatā vēl neviens nav spējis
uzkāpt ziemā! Un tāpēc Gija arī gribēja pamēģināt tieši šo kalnu
ziemā...
Tradicionālā
bāzes nometnes vieta atrodas 4600 m augstumā un ir sasniedzama dažu
stundu gājienā no ceļa gala. Taču tā nebija mūsu plānos, jo, ņemot
vērā ziemas apstākļus, sarunājām apmesties kādā vietējo akmens
būcenī aptuveni 4000 m augstumā. Un tas bija prātīgi, jo aukstums
ārā bija skarbs.
Muztagata
sagaidīja mūs viegli apsnigusi, taču pašu virsotni slēpa mākoņi.
Ļoti vējains!
Vējš bija arī
lielākā problēma kāpjot. Zemāk redzamā bilde ir uzņemta nedēļu
vēlāk, un tajā skaidri redzams, ka mūs sagaidījušais sniegs ir
vienkārši aizpūsts. Paradoksāli, bet tieši ziemā kalnos sniega ir
mazāk, toties ir nežēlīgi vēji un daudz kaila ledus. Temperatūra jau
pakājē sasniedz -30 grādus.
Biškekā pirms
izbraukšanas uz Ķīnu tikāmies ar vietējiem alpīnistiem, kas
padzirdējuši par mūsu nodomu kāpt ziemā Muztagatā, izrādīja visai
lielu skepsi. - Divatā? Nereāli! Ja nu vēl ar lielu ekspedīciju -
varbūt, bet divatā...
Un jau pirmajā
izgājienā uz kalnu sapratām, kāpēc. Ja uz Muztagatas zemākajām
nogāzēm vējš vienkārši gāž no kājām, tad kas notiek augstāk!?
Nedēļas laikā divas reizes mēģinājām sasniegt un uzcelt pirmo
nometni uz kalna, bet abas nesekmīgi. Bez tam kalna virsotne nedēļas
laikā ne reizi (!) neatklājās - vējš augšā dzenā mākoņus, kas nozīmē
pamatīgu miglu. Lai uz lēzenajām nogāzēm miglā neapmaldītos
(plaisas!), augšup ejot taka miglas zonā ir jāmarķē ar mietiem. Mūsu
rīcībā bija tikai aptuveni trešdaļa no nepieciešamā mietu skaita.
Dienas pavadījām
draudzīgā uiguru kalniešu kompānijā, jo netālu atradās ciemats.
Lieliski aklimatizējāmies, taču kalnā augšup tā arī netikām.
Pēc nedēļas tapa
galīgi skaidra mūsu kāpšanas idejas nolemtība neveiksmei un pieņēmām
lēmumu atkāpties. Te tiešām nepieciešama pamatīga un, galvenais,
daudzskaitliska ekspedīcija, lai dalībnieki uz maiņām un kārtīgi
atpūšoties varētu ierīkot visas starpnometnes un apstrādāt visnotaļ
garo maršrutu.
Bet vasarā cita lieta - vairums kāpēju Muztagatā pat kāpjot sniega
kurpēs!
Dodoties prom,
Muztagata mums tomēr dāvāja nelielu gandarījumu - mākoņu slānis ap
kalna cepuri uz neilgu brīdi pašķirās un mēs ieraudzījām arī pašu
virsotni!
Atceļā tāpat
baudījām lielisku Kongura (7719 m) masīva panorāmu. Šis kalns
skaitās krietni sarežģītāks...
Kašgara. Pamatīga
lielpilsēta, kuras ievērojamākais apskates objekts, kā jau
austrumos, ir tirgus. Daži avoti apgalvi, ka Kašgaras svētdienas
tirgus esot lielākais pasaulē - aptuveni 100 000 tirgus apmeklētāju!
Var jau būt...
Katrā ziņā bija interesanti!
Taču, kā noprotams,
kalniem plānotais atvaļinājums ne tuvu nebija izsmelts. Līdz
lidmašīnai mājup no Biškekas vēl bija ļoti daudz laika. Un tāpēc,
lai arī Uiguru Ķīnas daļā par mūsu Muztagatas ziemas kāpiena ideju
tagad smejas visi - kā lieli, tā mazi...
:) ... devāmies
meklēt gandarījumu Kirgīzijas kalnos!
