KALNOS
No piecu zvaigžņu komforta līdz telts romantikai
7 dienu, 12 virsotņu ziemas traverss Japānas Minami alpos '2007

Helmuts Bēms un Linda Romanovska
Autoru foto

Lappuse: 1  2

8. aprīļa naktī izkāpjam no vietēja satiksmes autobusa, kurš par 960 jēnām, nakts melnuma ietīts, mūs ir uzvedis pa šauru ieleju uz pēdējiem pārapdzīvotās civilizācijas bastioniem.

Apdzīvotā vieta, kurā atrodamies, ir kūrorts, kas uzcelts ap onsenu (karsto avotu). Šeit arī izkūp pēdējās iedomu ilūzijas par karstu peldi dabas ielokā. Nekas cits mums neatliek, kā doties augšup pa ceļu mežonīgākas vietas meklējumos. Pēc pāris stundu kāpiena 878m augstumā un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem naktī atrast izvēlētā maršruta takas sākumu, atrodam pirmo vietu, kur nakts aizsegā varētu uzcelt telti. Nakts aizsegs, protams, ir ilūzija, kas izkūst ar pirmajiem gaismas stariem.

Ielīduši savā teltī varam atdoties pazīstamām sajūtām vēderā, jo mūsu ķermeņu imunitāte beidzot ir padevusies ceļošanas bacilim. Pavadītā gada laikā esmu 4 mēnešus pavadījis guļot teltī. Šī vide liekas jau tik pašsaprotama un pierasta, jūtos kā mājās. Telts man rada mājas un atbildības sajūtu, atšķirībā no komfortablo viesnīcu bezpersoniskuma, kura iespaidā mans prāts apbrīnojami ātri notrulinās...

Nu jau 4 gadus varētu sevi piedēvēt ceļotāju sugai. Sāku ar Krievijas Altaja kalniem un kopš tā brīža mani ir vairāk vilcis uz pēc iespējas neapdzīvotākām un pirmatnējākām vietām, kas galu galā vainagojās ar Mongolijas ekspedīciju 2006. gada vasarā. Mana atrašanās šajā pasaules urbanizācijas metropolē ir likteņa un paša gribas simbioze. Viss sākās ar ziņu no mana brāļa par kāzu rīkošanu Japānā (viņa sieva ir japāniete) un jautājumu, vai gribēšu braukt. Japāna līdz šim bija bijusi kaut kur pašā ceļojumu ideju saraksta apakšā, bet tad nedaudz ieskatījos internetā un apjautu, ka Japāna ir ļoti kalnaina, ar to arī jautājums bija izlemts.

Maebaši

Mēs ieradāmies Japānā 28. marta rītā - ģimene pilnā sastāvā (kas nenotiek nemaz tik bieži) un mana draudzene Linda. Kāzas bija noliktas 1. aprīlī un līdz tam bija paredzēts dzīvot ar brāļa sievas Čiaki ģimeni, kura dzīvo vienā no Tokijas priekšpilsētām Maebaši, pareizāk gan būtu teikt - pilsētā, kas pilnīgi saaugusi ar Tokiju.

Kioto

2. aprīlī cēlāmies agrāk, lai ar vietējo vilcienu aizbrauktu līdz Tokijas centrālajai stacijai, kas atradās vairāk kā 100 km attālumā. Tokijā mums vajadzēja pārsēsties ātrgaitas vilcienā, lai dotos uz vienu no Japānas senajām galvaspilsētām - Kioto. Šis pārbrauciens bija viens no mūsu ceļojuma mērķiem, jo bijām daudz dzirdējuši par Japānas izcilajiem ātrvilcieniem. Kioto atrodas 500 km attālumā no Tokijas, un šo posmu vilciens ar sekundes precizitāti veica nedaudz vairāk kā 2 stundu laikā, sasniedzot līdz 270 km/h lielu ātrumu. Tieši šajā vilciena pārbraucienā bija visskaudrāk apjaušama Japānas urbanizācijas realitāte. Patiesībā visu 500 km laikā vilciens tā arī neizbrauca no pilsētas un nācās atskārst, ka visas dzīvošanai piemērotās teritorijas Japānā ir pārvērtušās par milzīgu tīklveida pilsētu, kuru vietām caurdur kalnu nepieejamie masīvi, kas tikai augstākajās vietās ir spējuši pārraut šo neatlaidīgi austo tīklu.

Klasiskais japāņu dārzs Kioto

Feodālajā laikmetā, kas Japānā būtiski ieilga un radīja visus tos japāņu kultūras sasniegumus, ar kuriem tagad mums asociējas Japāna, katrs jaunais imperators izvēlējās sev jaunu galvaspilsētu. Kioto un Nara ir divas pilsētas, kuras saglabāja galvaspilsētas statusu ilgāk par viena imperatora valdīšanas laiku, pirms galvaspilsēta pastāvīgi pārcēlās uz Edo (mūsdienu Tokiju). Tieši Kioto varētu uzskatīt par senās Japānas kultūras iemiesojumu mūsdienu dzelzsbetona tīmeklī. Kioto ir pārpilna ar tempļiem, svētvietām, japāņu dārziem, geišu mājām un tējnīcām. Arī citas Japānas pilsētas feodālajā laikmetā bija nemazāk krāšņas, diemžēl ļoti maz no šī mantojuma ir saglabājies līdz mūsdienām "pateicoties" ASV aviācijas nomācošajam pārspēkam, kas Otrā pasaules kara izskaņā burtiski noslaucīja Japānu no zemes virsmas, ar dažiem ironiskiem izņēmumiem. Viens šāds izņēmums bija Kioto, kuru amerikāņi jau laikus bija iekļāvuši potenciālo atombumbu mērķu sarakstā. Atomsprādzienu graujošo efektu novērošanas labad šī saraksta pilsētas netika bombardētas.

Tempļa tornis Kioto

Pirmās divas dienas pavadījām kāri apskatot Kioto tempļus un dārzus, kas mūsu vizītes laikā, kad pilnā plaukumā bija uzziedējušas sakuras, bija sevišķi estētiski. Tomēr pēc divām dienām jutāmies noguruši no "nedzīvo" tempļu apskates (tie visi ir pārvērsti par tūristu objektiem un savas tiešās funkcijas vairs neveic). Par cik mums bija jau laikus iegādātas Japānas vilcienu līniju JR tūristu kartes, kas ļauj noteiktu laiku bez papildus maksas braukāt ar vilcieniem, tad izdomājām nākošajā rītā "aizšaut" (tiešā tulkojumā no japāņu valodas, viņi ātrvilcienus sauc par "lodes vilcieniem") uz 300 km attālo Hirosimu.

Hirosima

Iemesls Hirosimas apciemojumam viennozīmīgi bija tās traģiskā pagātne, kad tā kļuva slavena, kā pirmā pilsēta, uz kuru tika izmēģināts tā laika jaunākais cilvēces sasniegums – atombumba. Hirosimas apciemojums likās sevišķi laicīgs sakarā ar pēdējo laiku aktualitātēm pasaules arēnā. Sēdēju vilcienā ar pārdomām par atmosfēru, kādu varētu sagaidīt tik dramatiskus notikumus pārdzīvojušā vietā. Šīs bažas izkūpēja līdz ar pirmajām pavasarīgajām gaisa vēsmām, izkāpjot mūsdienīgā, attīstītā un ļoti sakoptā pilsētā, kas atšķiras no citām vienīgi ar lielāku parku un apstādījumu daudzumu. Bijām ieplānojuši apskatīt vairākas vietas šajā pilsētā, tomēr mūsu plāni neglābjami sabruka Hirosimas atomkara muzejā, kad pēc vairāku stundu apskates sapratām, ka esam iepazinušies labi, ja ar trešdaļu no šī muzeja. Šis muzejs viennozīmīgi ir izcils muzejs, dodot reālistisku ieskatu tās dramatiskās dienas notikumos, kā arī atomlaikmetā, kas aizsākās ar šīs pirmās atombumbas nomešanu. Kad pēdīgi atskārtām, ka ir palicis pavisam nedaudz laika līdz vilcienam atpakaļ uz Kioto, atlika vienīgi pietiekami laika, lai paēstu pusdienas. Visi bija iegrimuši savos iespaidos un pārdomās par muzeja sniegto ieskatu cilvēces tumšākajās vēstures lappusēs.

Izgaismots dārzs Kioto

Vēlreiz Kioto

Tokija

Japāna man tomēr asociējas ar kaut ko ultra-modernu un tehnisku. Tāpēc bija jau uzmākusies sajūta, ka uzturos vietās, kas patiesība ir izrautas no vietējās dzīves plūduma konteksta un biju priecīgs doties uz Japānas civilizācijas sirdi – Tokiju. Urbanizācija tās mūsdienu galējā izpausmē.

Arvien biežāk, atceroties dzimtos krastus, nācās atzīt, ka pasaules attīstības kontekstā bijām, esam un paliksim nekas vairāk kā "sūnu ciems", bet līdz ar to arī sapratne, ka "sūnu ciems" nav nemaz tik slikti, jo es esmu "sūnu republikas" iezemietis.

Pēdējo kopīgo vakariņu laikā pārrunājām, kas tad mūs Japānā visvairāk pārsteidza un galvenās atklāsmes bija šādas:

-  Tokijas sakārtotība. Tas ir patiešām apbrīnojami, kā 34 miljonu cilvēku ir iemācījušies sadzīvot vienā pilsētā. Galvenais nopelns tam ir savstarpēja iecietība un kārtīgums. Pilsētvide Rīgā ir daudz nomācošāka ar daudz lielākām piesārņojuma un transporta problēmām.

-  Drošības sajūta. Japānā praktiski nav imigrantu un ar to saistītās segregācijas un noziedzības, tāpēc tur nav slikto un labo vietu. Mūsu jaunie radi, kas dzīvo Tokijas priekšpilsētā, ejot prom no mājām neslēdz durvis. Tā ir patiešām apbrīnojama un vērtīga realitāte, man kļuva skaidrs, ka es izvēlētos ziedot strauju ekonomisko attīstību šāda miera labad.

-  Tīrās mašīnas. Visā brauciena laikā nevarējām atcerēties nevienu pašu netīru mašīnu! It kā katru reizi pirms izbraukšanas tās tiktu rūpīgi mazgātas un spodrinātas.

-  Lojalitāte. Indivīdu lojalitāte sabiedrības struktūrām ir kaut kas mums, postpadomju nācijai, neaptverams. Japāņu galvenais motivātors ir iekļaušanās sabiedrībā un darbs sabiedrisko mērķu sasniegšanai. Absolūti normāli ir nostrādāt 30 gadus vienā uzņēmumā, ne reizi neaizejot atvaļinājumā, ar argumentu - ja mans uzņēmums strādā, es nevaru nestrādāt.

Lappuse: 1  2