AlpīnismsSlēpošanaSnovbordsLaivasVeloPiedzīvojumsFoto
Brīdinājums
Jaunumi
Kalnu rajoni
Kāpšana Latvijā
Noderīgas lietas
Dzeja, proza, joki
Kāpēju CV

Atbalsta:
Piedzīvojumi
kalnu ceļojumi


Abonēt biļetenu
Ierakstiet Jūsu e-pasta adresi un nospiediet "Abonēt", lai regulāri saņemtu jaunumus

KALNU RAJONI
Pirmie kalni - tāpat kā pirmā mīlestība...

Zane Siliņa
Foto no autora arhīva

Šis būs stāsts par pirmo ceļojumu kalnos (1998. gadā). Tāda klasiska pirmā reize – ar muļķīgām kļūmēm, neprasmīgi celtām teltīm, ierobežotiem finansu resursiem un neierobežotu līksmību. Mazā, jautrā studentu kompānijā, kam ir minimāla pieredze, toties maksimāla humora izjūta. Viss ceļojums caur un cauri smejoties (pat miegā!). Iespējams, ka pieredzējušiem kalnā kāpējiem arī būs jāsmejas… lasot, kā 10 iesācēji drebošām roķelēm karājas pie ķēdēm Augsto Tatru Mala Studena ielejā, izmisīgi baidoties NOKRIST. (Bet jūs jau atceraties savu pirmo reizi kalnos, vai ne?) Kopš tā ceļojuma ir pagājuši gandrīz seši gadi, nu jau man ir gadījies pabūt drusku augstāk un drusku tālāk, taču vienalga, pirmie kalni – tāpat kā pirmā mīlestība – vēl joprojām šķiet neatvairāmi skaisti. (Ja ne visskaistākie).
Labi, ķeramies pie stāsta.

14. jūlijs

Ceļojums sākas "pasakaini"! Pusotras stundas laikā esam tikuši tieši līdz Daugavas vidum. Benzīns ir beidzies (man ir nelabas aizdomas, ka patiesībā tas nemaz nav sācies), šoferi izdod aizvien neartikulētākas skaņas, un es nebrīnītos, ja mēs tālāk braucienu turpinātu arī zem ūdens... Tas tik jauki iederētos šajā stiliņā... Pēc laika autobuss tomēr liktenīgo Salu tiltu pamet, un mēs pat tiekam ārā no Rīgas. Daži vēl nav zaudējuši cerības turpmākā dzīvē sasniegt arī Tatrus! Tomēr ap saulrietu esam tikuši cauri gan Lietuvai, gan daļai Polijas, svētlaimīgi raugoties pa logu un izbaudot vienkāršus ceļojuma skatus – zirgus, dzeltenu lidmašīnu, krāšņus krucifiksus ceļmalās. Robežsargu klātbūtnē visi uzvedas kā pie bīstamiem dzīvniekiem. Galvenais - saglabāt mieru un neizdarīt asas kustības. Labāk neelpot virsū, nebarot un nekaitināt.

Šīsdienas labākais jociņš: rosola katla izlaizīšanai nepieciešama peldcepure - tad neķepstot matos.

15. jūlijs

Šodien braucienam (un man) vairs nav meditatīvā snaudienīguma. Arī pilsētas ir kļuvušas lielākas, un ainavas kalnainākas un plašākas. Apskatām Krakovu, Vāveles pili un sarkofāgiem pilnu, drūmu baznīcu, kura, kā izsakās Ligita, "Rada neprātīgu vēlēšanos dzīvot un grēkot!"

Šīsdienas labākais piedzīvojums - Veļičkas sālsraktuves ap 135 m zem zemes. Pie ieejas konstatējam interesanto faktu, ka iekšā bez gida nemaz nelaiž, bet par gidu - jāmaksā... Hmm...Un vairāk, nekā gribētos. Noorientējamies, ka angļu, vācu vai krievu valodā runājošam gidam jāmaksā vairāk, bet poļu gids ir lētāks pasākums. Iespēja ietaupīt? - Tātad jāietaupa!!! (Viss ir gluži loģiski, ja vien neņem vērā mazu niansi- mūsu grupā poļu valodu neviens nesaprot...)

Mums jau nekas, bet gids, bezgala jauks onkulītis, gan ir šokā, kad (tikai pēc laba brīža) konstatē, ka mūsu grupa no visiem aprakstītajiem vēsturiskajiem jaukumiem saprot visai maz. Viņš izmanto katru garāmejošu kolēģi, lai pavēstītu tam par šo neticamo gadījumu - no visas grupas neviens neko nesaprot!!! Nu ārprāts! (Jocīgi, protams, bet no šiem tekstiem mums ir saprotams gandrīz katrs vārds...) Bet viņš tikai: "nerazumē, nerazumē...".

Raktuves ir kolosālas - gari gaiteņi, savādas skulptūras, pat vesela baznīca pazemē - un itin viss no sāls! Un smagas durvis, un pazemes ezeriņi, kas met dīvainas blāzmas uz sienām, un, un, un... Un beigās nāk vislabākais - pa 7 kopā mūs iespundē daudzstāvīgā žurku slazdā, izslēdz gaismu un pilnīgā tumsā nenormālā ātrumā rauj 135 m uz augšu! LIFTS!!!

Pievakarē tālumā kļūst redzami kalni, bezgala skaisti un valdzinoši. (Kaut kur no aizmugures atskan reizē cerīgs un bijīgs jautājums: "Vai mēs tur arī uzkāpsim?!!") Staro Lesnas kempingu sasniedzam jau pēc saules rieta. Pilnīgā tumsā, vadoties pēc taustes un radošās iedvesmas, mēģinam uzcelt pretdabiskas konstrukcijas teltis. Kāds astotais variants izrādās īstais. Pārliecināmies, ka uz galvas nekas nekrīt, un laimīgi liekamies uz auss.

Vieta ir laba. Vēl ilgi dzirdams, kā skaisti šalc upe un nesmuki bļaustās pusaudži. Pēc laba laika viens no šiem trokšņiem tomēr apklust.

16. jūlijs. Solisko pāreja

Šajā ceļojumā paredzēts mitināties Stara Lesnas kempingā un katru dienu izbraukt uz kādu Augsto Tatru vietu, dodoties augšā kalnos un vakarā atgriežoties atpakaļ (vēlams). Studentu un skolēnu grupa parasti dodas apmēram vienā virzienā, taču katra atsevišķi.

Ar vilcieniņu braucam uz Štrbske Pleso, un, kamēr daži no mūsējiem pasta nodaļā izvēlās pastkartes, es paspēju gandrīz vai nobeigties no nepacietības – kalni ir tepat! TUVU! Un jāgaida vēl veselas PIECAS MINŪTES, lai sāktu tajos kāpt!!! Pabraucamies kādu gabaliņu ar pacēlāju, bijīgi raugoties uz egļu galotnēm zem kājām, pēc tam ejam pa ieleju augšup. Tik dīvaina sajūta, nevaru pierast, ka vienā redzes lauka malā nekā nav. Uz Latvijas plakanās zemītes allaž acs kaut kur "aizķeras", bet te – dziļš tukšums lejā. Divdesmit pāri divpadsmitiem Gunta pamanās iekrist mūsu pirmajā kalnu upē.

Pie pirmā mazā sniega pleķīša visi azartiski metamies nost no takas, lai to apbrīnotu un vēl nofotografētos. Sniegs jūlija vidū! Mīļo stundiņ! Ek! Ah! Urrā! (Mjā... ja mēs tobrīd nojaustu, kā mums tas sniegs tieši 24 stundas vēlāk būs paspējis noriebties...)

Kad apsēžamies laukumiņā pie mūsu pirmā kalnu ezeriņa iekost kādu konservmaizīti, es tā arī palieku ar muti vaļā - mums pa pēdām ielejā mierīgi ienāk īsts mākonis. REĀLS MĀKONIS... Jā... Nu es saprotu, ko tas nozīmē - staigāt kā pa mākoņiem.

Pēc tam ir otrais ezeriņš un otrie, un trešie sniegi, un mēs kāpjam, un kāpjam, un kāpjam. Pie savas pirmās kalnu pārejas es nonāku aizelsusies, savaldzināta, un, kad svinīgi šķērsojot pāreju paveras atkal jauna ieleja un atkal jaunas virsotnes, atklājot vēl pirms brīža pat nenojaušamu ainu, es jūtu, ka tieši tādēļ ir bijis vērts piedzimt.
Pasakains skats pāri Slovākijas plašumiem

Kad nu mēs pēc pārejas jaukā laukumiņā atpūšamies un (atkal) ēdam, pēkšņi ieraugam, ka mums pretī mundri rikšo Liānas dēls Atis, kurš, izrādās, nokavējis skolēnu grupas pacēlāju un palicis bez santīma kabatā (toties ar fotoaparātu), vienā mierā savā nodabā šķin tik pa taku uz priekšu! Piedāvājam viņam pēdējo aizkosto sviestmaizīti un naudu vilcienam (kopā ar draudiem par aizdotā atstrādāšanu), bet mūsu "zelta jaunatne", no šiem tekstiem nobijies, laižas lapās, naudu nepaņēmis. (Maizīti gan viņš aprij vienā paņēmienā.) Vēl labu brīdi fantazējam, kā Liāna varbūt raizējas par savu pazudušo bērnu, bet bērns tikmēr mundri rikšo pa pārejām...

Kāpiens lejup ir viegls un skaists. Nonākam līdz lielam, ļoti pievilcīgam ūdenskritumam. Ūdens ir dzidrs un straujš, un stiprs, ūdens ir gaiši zils, pats ūdens, nevis debesu atspoguļojums, kā pie mums. UN KATRS SOLIS IR NĀKOŠĀ SOĻA VĒRTS.

17. jūlijs. SŪRĀ PĀREJA

No paša rīta gauži dzīvespriecīgi līst. Tas mūsu apņēmību iekarot virsotnes nemazina. Inese teltī pēta karti, un neko ļaunu nenojaušot, mēs piekrītam maršrutam "Pa kuru es neesmu gājusi, bet Einārs teica, ka normāla taka." Ja reiz normāla - tātad normāla! Inese vēl, velkot ar pirkstu pa karti, nomurmina: "šajā vietā izskatās tā pagrūtāk", taču vispārējais optimisms liek tam nepievērst uzmanību. Tam par godu mēs nokavējam vilcienu. Līst aizvien stiprāk.

Lietus nemazina kāpšanas prieku, jo mani ārkārtīgi priecē mākoņi, kuri zaglīgi lavās ārā no klinšu spraugām un ielejām. Tālu gan nevar redzēt, jo migla – vai mākoņi – aizsedz skatu. Pa taciņu dzīvīgi steidzas mazi strautiņi. Man mugurā ir tēva vecā, labā brezenta šturmene, kas lietu cauri nelaiž, kaut arī savā mūžā pieredzējusi vairāk par mani. Skaisti! Pēc laika sāku just, ka tomēr eju pa kalniem, nevis pa Rīgas ielām, bet, ieraugot kalna galā būdu, tempi divkāršojas. Tuvāk pienākot, atklājas, ka būda ir... nodegusi!!! Jautri! Aiz krāsmatām tomēr atklājas jauna un svaiga būdelīte ar starptautiski cerīgu uzrakstu "Bufet".

Dzeram karstu tēju šajā jaukajā iestādījumā un sildāmies. Anekdote ir mūsu slapjās drēbes, kuras izdodas pakarināt uz simpātiska pakaramā. Pienāk kāds vīrs un krietnu brīdi domīgi aplūko te mūs, te pakaramo. Mēs latviski dzenam jokus šajā sakarībā, bet ilgi tas, diemžēl, nevelkas. Vīrs savā valodā mēģina kaut ko paskaidrot, nenovērsdams acis no pakaramā. Vai viņa slapjās drēbes būtu palikušas tur apakšā? Mēs smejoties palīdzam sakraut savas jaciņas Guntai klēpī, domājot, ka vīrs paņems savu mantību, un mūsējo atliks atpakaļ... Bet kas tev deva! Vīrs savējo paņem gan - viņam pieder "pakaramais" (jebšu jermaks, kas pēc tāda izskatās...), bet Gunta paliek ar kaudzi slapju drēbju klēpī.

Karstas tējas un jautrības spēcināti, dodamies atkal tālāk. Pa šo laiku ir sabiezējusi migla (vai mākoņi?), un neko daudz uz priekšu nevar saskatīt. Vienīgi zem kājām – tas ir atkal sniegs. Šoreiz daudz. Īsti sniega plašumi. Pastāvi priekš mums, zaļknābjiem. Un diezgan slidens. Apjaušu, ka ir arī kāds labums no miglas - mēs nevaram visā pilnībā apjaust, cik skaisti te varētu paslīdēt un MAUKTIES. Sniega lauks ir pievārēts, pāreja klāt. Uz augšu tā kā būtu tikuši, bet ar to, protams, viss vēl nebeidzas... Būtu vēlams tikt arī uz leju. Būtu vēlams vispār kaut kur tikt!!!

Bet kas tev dos! Mūsu grupa, virtenē izvērsusies, sāk jau pa vienam šturmēt pāreju, kad konstatējam, ka process jāaptur. Pretī nāk divas citas grupas, kuras ir jāpalaiž garām. Un katrā no šīm grupām, izrādās, ir pa nervozai tantei, kura nekādi nespēj saņemties tikt pāri kādai bīstamai vietai. Situācija izvēršas "krāšņa" - no augšas lietus, zem kājām sniegs, klints siena apledojusi, "stāvvieta" ir šaura, un visneapskaužamākajā situācijā ir tās mūsējās, kuras jau paspējušas tikt pāri pārejai, un tagad ir spiestas stāvēt uz miniatūra klints laukumiņa, ieķērušās ķēdēs... Nevarētu teikt, ka tante, kas vairākus metrus tālāk svešā valodā žēli vaimanā, situāciju uzlabotu.

Mēģinām dažādās mums zināmās valodās viņu kaut kā uzmundrināt, bet tante nesaprot neko, tikai uzvedas tā, it kā viņas pēdējā stundiņa nupat beidzot būtu pienākusi. Sevišķu optimismu tas nerada, pie tam nežēlīgi salst rokas. Snieg. Līst. Kad beidzot visi pretimnācēji ir laimīgi paklumburojuši garām, mēs esam zaudējuši gan siltumu, gan krietnu daļu optimisma (bet tas mums, ai, kā izrādās vajadzīgs turpmākajā gājienā!). Jo proti – ceļš lejup no pārejas ved … tā arī jāsaka – lejup. Stāvus lejup. Pie sienas ir daži kartupeļa lieluma izcilnīši, uz kuriem var mēģināt uzlikt kāju. (lai gan miglā un atmuguriski zem sevis tos ir pagrūti saredzēt). Un bīstamākajās vietās klintīs iekaltas ķēdes, pie kurām pieturēties. (Jādomā, ka pieredzējušākiem kāpējiem tas ir dzīves sīkums, kuru pat lāgā nepamana. Bet mēs gandrīz visi kalnos esam otro dienu savā mūžā. Nav ne apjēgas, kas jādara, ne elementāru iemaņu.) Un nekāda atkāpšanās ceļa arī nav. Iekrampējušies ķēdēs, cits pēc cita mēs vairāk vai mazāk apņēmīgi rāpjamies lejā. Migla. Saskatīt varu tikai to cilvēku, kurš ir virs manis, un to, kurš ir zem manis. (Un aptuveni sevi, bet nekāds labais skats tas nav.) Klintis ir slapjas un slidenas. Un zem manis ir tukšums, nekā nav. Tikai tas izcilnītis, kuru kaut kā izdodas sataustīt ar kāju. No lejas Anna saka priekšā, kur likt kāju. Paldies viņai. Vēl reizi nodomāju, ka migla pa laikam ir laba lieta – ja redzētu uz leju, kur var krist, nudien nebūtu lāga. Pirmo reizi mūžā apjaušu, ka šajā spēlē man ir iedalīta tikai viena dzīvība, un, ja es to zaudēju, tad ir GAME OVER.

(Garām kā pa līdzenu vietu aiziet Liāna, neturēdamās ne pie kādām ķēdēm un uzmundrinādama kāpējus.) Kad beidzot nonākam lejā Mala Studena ielejā, tuvējā krodziņā ietenterējam dīvainā fiziskā un psihiskā stāvoklī. Zilumaini un saskrāpēti un, protams, nemitīgi smiedamies. Šī pāreja iegūst nosaukumu "Sūrā pāreja". Citāts no ieraksta slapjā un netīrā blociņā:

No lejas tu esi nācis, un lejā tev ir jānokļūst. (Vēlams pakāpeniski, nevis uzreiz.) HĀ ! Es, dumja iesācēja, lietū, miglā un mākoņos, uzmaucu pa stāvu sienu uz augšu, un nomaucu pa stāvu sienu uz leju, saglabājot dzīvību (pilnā mērā) un veselību (daudzmaz)! Mēs visi to samērā sajēdzīgi IZDARĪJĀM ! Yes! Mūs mazliet attaisno tas, ka nebija citas izejas, protams. (Dzīvot gribi? Tad kāp.) Toties gandarījums ir pamatīgs. (Kaut arī tam Eināram, kurš esot teicis: "normāls maršrutiņš", gribētos austiņas noraut...)

Skatos pēc tam - metru plata taciņa gar kraujas malu. Ārprāts! Veselu metru! Ar plakaniem akmeņiem! Lielceļš! Maģistrāle! Ar kombainu var braukt! Nabaga daudzcietušo ķermeni pārņem spēja sajūsma par šitādām izvirtībām, un es aiznesos pa taku kā kalnu kaza. Kaut kā taču nepieciešams kompensēt iepriekšējo ķepurošanos ķēdes galā! Pēkšņi kaut kas "atnāk vaļā", es apjēdzu, ka varu paļauties uz sevi, uz savu ķermeni. Pamostas kaut kāda grūti aprakstāma takas sajūta, es lēkāju no akmens uz akmeni, gluži vai ar pazolēm nojaušot ceļu, man vairs nav bail noklīst vai atpalikt no grupas, īstenībā es aizlidoju visiem pa priekšu, un kalni slejas apkārt tik lieli, un lepni, un vareni skaisti.

Atceļā mūs panāk strauji uznākošā tumsa. Esam jūtami aizkavējušies un notērējuši lieki laiku pie sūrās pārejas un jāatzīst, arī kaifojot būdiņā. Tā nu pie visiem šīs dienas jaukumiem tiek pieskaitīta arī orientēšanās akmeņainā mežā pa tumsu. Neviens īsti nezina, vai un kur šī taka mūs izvedīs. Skaidrs tikai tas, ka tā ved lejup no kalniem un aptuveni vajadzīgajā virzienā. Tumsā redzamas ir tikai priekšgājēju baltās čībiņas. Lai vairotu optimismu, Inese, brīdī, kad mēs tumsā pa mežu rikšojam lejā no kalniem, ieminas, ka Augsto Tatru rezervātā esot vairāk nekā 3000 lāču. (Nudien, pats piemērotākais brīdis šai izglītojošai informācijai!) Soļošanas ātrums trīskāršojas.

Pa brīdim kāds ciniski painteresējas par Līgu un Kārli: "Vai vakariņas neatpaliek?" Viņi šodien ir dežuranti.
22.00 esam atpakaļ nometnē (priecīgi dvesieni: "Asfalts! Laterna! Automašīna!!!").
Krietnu brīdi pūlos panākt, lai, aizverot acis, nerēgotos ķēdes un klintis. Beidzot tas izdodas. Atlūztu momentā.

18. jūlijs. STALAKTĪTI. KEŽMAROKA

Pašnāvnieks iesācējs startam gatavs! Visi lien no teltīm četrrāpus, un, kad beidzot uzslējušies vertikāli, tenterē apkārt vaidēdami, ķiķinādami un klibodami... Optimisms vēl joprojām valda pār visu - mēs vispār neko citu vairs nedarām, kā tikai smejamies, tomēr ierosinājums iekarot Risi virsotni atsaucību negūst. Nolemjam braukt uz Beļinskas alām, jo fiziskā forma šodien... Kā to pieklājīgāk pateikt... Neeksistē. Laiks, kā par spīti, ir ļoti saulains un skaists, bet mēs nu neesam īsti tajā stadijā, kad rikšo pa virsotnēm. Mierinām sevi ar domu, ka varbūt tur augšā līst. Skolēni gan mundri aizrikšo kalnup, mēs skaudīgi nolūkojamies viņiem pakaļ…

Apskatam alas ar stalaktītiem, stalagmītiem un stalagmātiem. Stalaktīti ir patiesi krāšņi, gan pēc formas, gan krāsas. "Kā siers... izlijis kakao... iebiezinātais piens... "(badīgu studentu asociācijas) Kronis visam ir ideja, ka pelēkzaļie griesti atgādina appelējušu maizi. Psiholoģijas studentu frakcijā pavīd freidiski jociņi. Šoreiz, mums par prieku, gids ir slovāks.

Iegriežamies arī Kežmarokā – mazā pilsētiņā, kurā toties ir pils ar muzeju. Arī tur gids ir slovāks, taču mūsu svešvalodu zināšanas pēdējās dienās ir progresējušas tik tālu, ka esam gatavi ņemt pretī muzejus jebkādās valodās. Visas detaļas saprast nevar, taču svarīgākais ir skaidrs – šajā pilī ik pa laikam kādu nelaimīgo zamurovaļi un pēc tam atmurovaļi.

Gidu mulsina mūsu grupas histēriskie smiekli katru reizi, kad… jākāpj pa trepēm. Nudien grūti novaldīt smieklus, paraugoties, kā kolēģi klibodami un ceļgalus masēdami gar margām traušas uz augšu. (Vienlaikus sapņaini veroties uz kalnu virsotnēm…) Īstenas posttraumatiskā stresa reakcijas parādās, kad ieraugam kaut kur nevainīgi nokarājamies kādu ĶĒDI.

Vakarā pilnīgai laimei – kulināras izvirtības.

Dialogs par nešķīstiem knišļiem:
- Tie mošķi šausmīgi kož!
- Nabaga lopiņiem taču arī kaut kas jāēd!
- Lai ēd kartupeļus!

19. jūlijs. RISI, 2499,5 m

Šodien, kad ceļgali jau puslīdz klausa un atkal esam gatavi doties kalnos, jau no paša rīta gāž lietus. Tomēr mūs tas nespēj atturēt. Iecerēts doties pastaigā pa ziedu pļavām, taču mēs (tā jau ir kļuvusi par tradīciju) nokavējam vilcienu, un izlemjam ar nākošo braukt uz Risi. Kāpiens augšup uz virsotni ir bezgala skaists. Lietus, kā par brīnumu, augšā nelīst, un saule visu dienu ir spoža tā, ka sniegos acis žilbst. Man reibst galva un, atzīšos kā ir, mazliet bail. (Šodien var labi redzēt, kur krist. Skats kā no lidmašīnas.) Īstenībā mājās Latvijā man līdz šim arī skatu torņos bijis bail. Nolemju līdz virsotnei nemaz nekāpt. Tikai tur – līdz tam akmenim aiziešu, un tad pagaidīšu, kamēr pārējie nāks atpakaļ... Kad tieku līdz akmenim, liekas, ka varētu vēl to gabaliņu līdz takas līkumam. No līkuma noteikti var pakāpties vēl mazliet. Un tad līdz nākošajam līkumam. Nu, un vēl dažus soļus. Un vēl tur. Nē, es nemaz… es jau tāda bailīga… Tikai vēl drusku pakāpšos, un tad… Un tad man uznāk azarts, jo virsotne ir tik tuvu, un tad es esmu virsotnē!!! Uzspēju pat uz grupas foto!

Skats ir tik varens, pļavu, mežu un tīrumu ielāpiņi ielejās, zilganzaļi ezeri, un mākoņi ložņā tepat ap mums, elpa aizraujas, te nu mēs esam, Labi Organizētais Kolektīvs arī ir augšā, uzēdam šokolādi, priecājamies par kalnu un dzīvi, un ir vienkārši ļoti labi.

Drīz augšā sakāpj cilvēku, ka biezs! Gluži kā tirgus laukumā, trūkst tikai stūmēju ar ratiņiem, kas klaigātu: "Ceļu, ceļu!" Kalns kļūst bezdievīgi civilizēts, un daļa burvības zūd. Vējā ātri kļūst vēsi, un laiks arī doties lejā. Nez kāpēc bail vairs nav, un pat ķēdes izraisa vienīgi azartu.


Pirmā virsotne!

Pa ceļam ir tik lieliski padzerties no jebkuras dzidras tērcītes, kas pil no klints. Savādi tikai no lejas raudzīties uz mākoņiem un atcerēties, kādi tie izskatījās no augšas. 

20. jūlijs. ALPU PĻAVAS

Šodien nolemjam rīkot tādu "atslodzes dienu", kura gan, tradicionāli, izvēršas par ko citu, nekā iecerēts. Maršruts iet pa ziedu pļavām, kurās mēs piesēžam atpūsties, bet saulīte tā silda, ka svētlaimīgi gulšņājam labu brītiņu starp rozā puķēm un mazām eglītēm. Pakāpjamies līdz Zeleno Pleso - zaļajam ezeram. Tas patiešam ir zaļš, brīnišķīgā, dzidrā krāsā, un mēs ar Ligitu naivi nobrīnāmies – kāpēc tik karstā laikā neviens nepeldas vai vismaz nebradā. Noaujam botiņas un ieskrienam ezerā, lai jau pēc dažām sekundēm saprastu iemeslu – ūdens ir ledaini, stindzinoši auksts. Nu ja, sniegs sākas pavisam mazu gabaliņu augstāk…

Taisnību sakot, kad ielūkojamies tuvējā krodziņā, civilizācija tomēr nešķiet nemaz tik peļama. Apkārt kalni, saule cepina. Mēs sēžam pie ledusauksta neparastas krāsas ezera... aliņi... saldējums... Brīdi šaubāmies, vai mājup iet lejā pa godīgu meža taku - vai līst augšā pa pāreju? Protams, mūsējie no abiem variantiem izvēlas pēdējo - kurš normāls cilvēks tad ies pa leju, ja ir iespēja rāpties pāri kalniem?!

Nieka ķēdītes mūs vairs nebaida. (Spiedziens tualetē, ieraugot tur... ĶĒDI.) Kad esam uz pārejas, izlemjam, saprotams, uzrausties arī virsotnē. Svešas cilts fotogrāfs, mūs bildēdams, gandrīz nolido pār kraujas malu. (80% nelaimes gadījumu kalnos notiekot fotografēšanas laikā...) Līga ar Kārli pamanās redzēt pat kamziku - kalnu kazu. Pēc tam ejam uz Skalnata Chata (pirms Lomnicas smailes), cerībā izmantot pacēlāja (jebšu nolaidēja) pakalpojumus, bet beigu beigās, kad nonākam pie pacēlāja, izlemjam - kas mums no tā kalna (1751 m) ko nenoskriet kājām? Vienā mierā, durot caur mežu taisni - un pat PĀRĀK taisni - nogriežot kārtējo līkumu, attopamies uz cita ceļa, nekā sākumā...!!! Hā! Par laimi attopamies vēl laikā un caur mežu esam spiesti meklēt atkal īsto taku, lai iznāktu pie sava kempinga, nevis sazin kur.

Vakarā Gunta cilā savas botiņas, kuras šīsdienas gājienā izrādās faktiski sadalījušās pa sastāvdaļām. Nekas cits vairs neatliek, kā tās svinīgi izmest. "Un tas saucas pastaiga pa ziedu pļavām!"

21. jūlijs. KRIVANS. 2494 m

Krivāns (skan tik latgaliski!) ir kalns ar ļoti skaistu, raksturīgu apveidu, un tā kontūras ir arī uz mazās slovāku monētiņas. Kāpsim naudiņā! Ineses teltī tiek noskaidrots šīsdienas maršruts, kā arī notiek izglītojoši pasākumi - noskaidrojas, ka Krivānam esot negatīvais slīpums.
- Kas tas tāds?
- Tas ir tā, it kā kāpjot pa telts iekšpusi uz augšu!

Lai būtu jautrāk, ceļā uz kalnu mēs apmaldāmies mežā. (Gandrīz vai jāsaka, ka pļavā, jo orientēties traucē galvenokārt nevis koki, bet garā zāle. Vilcienu šodien neesam nokavējuši, vismaz mežā jāapmaldās! Kārtībai jābūt!) Līkumojam krustu šķērsu, kamēr beidzot izlienam kādā atpazīstamā vietā. Ir karsti, un nez kāpēc Krivānam nav neviena strauta, tādēļ ar līdzpaņemto dzeramo jāapietas taupīgi. Garš, krāšņs gājiens pa kori (līdz negatīvam slīpumam tomēr neesam nodzīvojušies). Tālāk tāds rāpiens pa akmeņiem. Tuvojoties virsotnei, pēkšņi skatam paveras objekts, kas pirmajā brīdī liek pārskriet skudriņām pār kauliem – virsotnē uzstādīts krusts ar apkaltušu skuju vainagu pāri. Pirmā doma – kurš tad no šejienes ir nokritis? Pakāpjoties vēl drusku augstāk, izrādās, ka krustam ir nevis viens, bet divi šķērskoki, un tas (komplektā ar vainagu) ir daļa no Slovākijas ģerboņa. Bet optimistiski gan!

Vakarā sēžam un mērcējam kājas Štrbske pleso vēsajā ūdenī. Raugāmies, kā saule nozūd aiz kalniem. Tikko vairs saskatāms Krivans, kalns ar latgalisko nosaukumu un "negatīvo virsotni", kur kāpiens esot "tāds, kā pa telts iekšpusi uz augšu."

Dienas citāts:
- Kas tur otrā galā tā vaid?
- Vadītāja...
 

22. jūlijs. Vihodna Visoka

Šodien, pēdējā dienā, ejam kopā ar Liānu. (Izcils skats: pāris iesācēji, ar zobiem un nagiem turoties, pieplakuši pie klints, četrrāpus lien augšā. Liāna stāv blakus, rokas kabatā sabāzusi, un ar kāju rāda: "Un tagad pieturies šeit… liec kāju tur…") Gerlahā, Tatru augstākajā virsotnē, tomēr neuzkāpjam, toties ar cieņu nolūkojamies uz Gerlaha pelēko sānu, kam noejam garām. Uzkāpjam mēs Vihodna Visokā, kur mūsu meitenes ar baudu sauļojas. (Neskan gluži kā Reinholda Mesnera aprakstos, vai ne?) Panorāma no Vihodnas virsotnītes paveras plaša, Liāna rāda un sauc vārdos Tatru interesantākās virsotnes un pārejas, bet ģeogrāfijas stundas topā ir un paliek "parādi vēlreiz, kur ir Sūrā pāreja?"

Dienas citāts: "Te jau var noiet tik mierīgi, kā mājās pa palodzi!"

Kad mēs astoņos vakarā pārrodamies no kalniem, noguruši un izsalkuši, priekšā ieraugam "jauniņos", kuri izskatās tik mundri un dzīvespriecīgi, it kā būtu tikko izkāpuši no ērta autobusa un priekšā atraduši labiekārtotas teltis.

Ņurdēdami par dzīves netaisnību, pa visiem uzceļam lielo vigvamu, un tur arī guļam, kamēr "jauniņie" šiverē pa MŪSU virtuvi. Apvainojoši.

23. jūlijs. Zemie Tatri

Aizbraukt ir patiesi žēl. Ar skatienu pavadam Krivanu. Vienīgais mierinājums ir Zemie Tatri, pie kuriem piebraucam apsveicināties. Uzkāpjam Čopokā. Tāda kaudzīte vien ir, tomēr skaisti... Pretī pa taku lejup jož latviešu skolēnu grupa, sasaukdamies latviski, un domājamies esam bez lieciniekiem. Viņiem par prieku mēs garāmejot piebilstam pa vārdam sarunās... Jautri! Redzu pretī rikšojam meitēnu ar dziļi nelaimīgu seju. Uzjautāju: "Grūti uz leju?" Meitēns, gaitu nepalēninot, aiztraucas garām, žēli saucot: "Nē... Pārāk ĀTRI!"

Jā, mājupceļā ir vēl daudz skaistu lietu - Demjanovas ledusalas un termālie baseini, Čehu paradīzes klinšu stabi, un burzmaina diennakts Prāgā... Lai cik tas viss būtu skaisti, Kalni tomēr ir pats labākais. Vispār, tūlīt pēc mīlestības Kalni, manuprāt, ir skaistākais, ko Dievs uz šīs zemes radījis.

Sešus vai septiņus gadus vēlāk, pārlasot ceļojuma piezīmes, liekas, ka ir krietni pieaugušas kalnos kāpšanas prasmes un jūtami samazinājies sentiments. Un tomēr - zem tās pēdējās frāzes vēl aizvien parakstos.

 

Afiša
Veikals

 

© Raid.lv 2006. Materiālu izmantošana tikai ar redakcijas atļauju.
Papildus informāciju var saņemt normunds@ri.lv.