LATVIJĀ
No Sauleskalna līdz Āgenskalnam
Kā es ūdensceļu no Latgales uz Rīgu lūkojos

Ainārs Brencis
Autora foto

Lappuse: 1  2

Prologs

Sauleskalnā esmu bijis vairākkārt, kājām, velo, auto un braukājis arī ar laivām (parastām – airu). Nevienu no šādām reizēm man nebija izdevies aizpeldēt tālāk par vienu no Drīdža ezera pagriezieniem. Pēc šīm reizēm un citiem Latgales ezeru apmeklējumiem nevarēju vairs atrast sev mieru, iekšā kaut kas vairākus gadu garumā sacīja: "Tev tur ir jāaizbrauc un jāapskatās, kas ir aiz tā līkuma"... Ar to sākās mana Latgales pasaka.

Fakti
Maršruts: Sauleskalns – Līvāni
Laiks: 2005. gada 5.-9. jūlijs
Maršruta garums: apmēram 120 km
Budžets: 6 Ls + benzīns autiņam laivas aizvešanai 140 km

5. jūlijs: Drīdzis (Sauleskans), Ots, Ārdavs, Sīvers, Ārdavs

Iepriekšējo nakti grūti bija aizmigt, jo galva bija pilna ar domām par tuvojošos pārgājienu. Kad pamodos saule jau bija augstu, solījās būt karsta diena. Paēdu brokastis, saliku mašīnā mantas un devos uz garāžu pēc jauniegādātā jūras kajaka, ar kuru kopā būs jāveic iecerētais uzdevums. Uzliku laivu golfiņam uz jumta un braucu pakaļ tētim, kura uzdevums būs atbraukt ar automašīnu atpakaļ.

9.00 izbraucām Preiļu virzienā, lai caur Aglonu nokļūtu starta vietā – Sauleskalnā pie Drīdža ezera, apmēram 15 km no Krāslavas.

Ātri nocēlām laivu no mašīnas jumta, izkravāju mantas un palaidu tēti mājās. Sakārtoju visu pa laivas bagāžas nodalījumiem, uztaisīju pāris foto un devos ceļā, lai beidzot apskatītos, kas ir aiz tā mistiskā Drīdža līkuma.

Braucot tālāk, protams, izrādījās, ka līkumam seko jauns līkums. Vienīgais, ka bija citādāk – jauna māja un "Porsche" pagalmā.

Mans uzdevums šodien bija sameklēt visas vai daļu no maršrutā ietverto ezeru caurtecēm un nokļūt pie Dubnas upes iztekas. Tad nākamajās dienās pa Dubnu aizpeldēt līdz Līvāniem, kur minētā upe ietek Daugavā, pa kuru, kā zināms, var nokļūt Āgenskalnā.

Jau pēc pusstundas airēšanas atradu pirmo caurteci no lielā Drīdža uz daudz mazāko Ota ezeru, tomēr iekšā nebraucu. Kā cilvēks, kam vienmēr gribas paveikt ko vairāk, nolēmu airēt uz vēl vienu caurteci, kas savieno Drīdzi ar lielo Sīveru. Risku apzinājos, jo kartē caurtece ir samērā gara un šaura.

Airēt bija forši. Labs ātrums, silti, apkārt skaisti skati un labs noskaņojums un pats galvenais - klusums un vientulība. Lēnām tuvojos vietai, kur Drīdzis sašaurinās - tur pa kreisi pēc 2 km jābūt caurtecei. Pabraucu garām kārtējām "biezo” mājām... Vietā, kur pēc kartes bija jābūt caurtecei, sagaidīja vilšanās - no ezera to nevarēja saskatīt. Izkāpu, lai palūkotu no krasta. Izrādījās, ka caurtece ir aktīva tikai palos. Tagad tā ir pusmetrīgs, aizaudzis un sauss grāvis. Risks neattaisnojās, jāairē vien atpakaļ uz Ota īso caurteci. Biju nedaudz sakreņķējies, jo līkums pamatīgs. Vienīgais, par ko priecājos, bija ziņa, ka Drīdzis ar Sīveru vasarā "nedraudzējas", tomēr Ota ezers gan.
Pēc 1,5 h sparīgas airēšanas biju atpakaļ skaistā līcītī pie Ota caurteces, kurā ar pukstošu sirdi peldēju iekšā.

Kad tuvojos vietai, kur Otam jāsavienojas ar nākamo ezeru (Ārdavu), sirds atkal sāka strauji sisties – būs vai nebūs? Neredz, ir tikai niedrēs iebraukts ceļš uz tuvējo māju. Neatmetis cerības nolēmu piebraukt pie mājām un pajautāt.

Liels man bija prieks, kad sapratu, ka minētais ceļš arī ir caurtece. Parunājos ar bērniem, kas pie mājas peldējās un devos iekšā. Šī caurtece bija ļoti šaura un līkumaina, tāpēc bija jāpaairē, lai manu 5 m garo kajaku līkumos pareizi iegrozītu. Tas bija līdzīgi kā ar "Titāniku" braukt pa Gauju. Kad iepeldēju Ārdavā, jutu, ka tagad nekas mani nevarēs aizkavēt paveikt pārgājienu līdz galam. Izgāzies laivā, lēnām "minu" uz otru Ārdava galu, kur pa kreisi ir jābūt caurtecei ar nākamo ezeru (Lejs).

Kad sāku pa to braukt, redzēju izvietotus neskaitāmus tīklus. Redzēju arī Kargina Latgales zemes īpašumu robežas, kas apvītas ar dzeloņstieplēm. Neciešu tādus cilvēkus, kas kā zirnekļi savij sev apkārt un uzskata, ka ir pasaules valdnieki.

Atgriežoties Ārdavā, nolēmu piestāt skaistā vietiņā, kuru pirms tam biju noskatījis. Tā bija tik forša, ka neskatoties uz nakšņošanai agro laiku, nolēmu palikt. Pēc vakariņām iebraucu ezerā pazvejot, bet kaut kā neķērās (neesmu zvejojis kopš bērnības). Pēc brīža atgriezos nometnē, paēdu zemenes, papriecājos par skaisto vakaru un gāju gulēt.

Cēlos 5.00, lai izvairītos no karstuma un redzētu saullēktu. Padzēru tēju un ar lielu azartu laidos prom no skaistās vietas, lai no Ārdava nonāktu Leja ezerā. Pēc brīža pa šauru koridoru iebraucu ezera caurtecē. Nedaudz aizaugusi, bet pietiekami plata.

Pašā caurteces galā pamanīju nelielu mājiņu ar šai pusei netipiski labu jumtu.

Izrādījās, ka tas ir vairāku mājiņu kopums, respektīvi – atpūtas vieta. Caur logiem varēja redzēt kā atbraukušie ļaudis vēl tikko mostas. Rīts patiesi bija mierīgs un silts. Starp citu, uz ūdens karstums tā nejūtas kā uz velo.

Pēc brīža iepeldēju vēl vienā ezeriņā, kuram kartē nosaukums nav dots, apstājos, paēdu zemenes un devos tālāk. Upīte palika mierīgāka, bet šķēršļotāka. Nācās laivu pārnest pār senu dzirnavu paliekām. Kāda stunda pagāja, kamēr tiku līdz Aglonas – Krāslavas ceļam, kur pēc brīža iepeldēju vēl vienā ezerā ar nosaukumu Sakovs. Tam blakus bija purvs, tāpēc tas bija galīgi aizaudzis. Otrā ezera galā atradu izteku un, tobrīd vēl nezinot, devos šī ceļojuma grūtākajā posmā, kas mani vakarā bija pilnīgi salauzis.

Upe sāka tecēt pa mežu un nelielu kanjonu, kur ik pēc 200 m bija pārkritis koks. Dažus šķēršļus varēja pārvarēt, pārpeldot kokam pāri vai izlienot pa apakšu, tomēr pēc brīža sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc (upe to atļāva) ņēmu laivu sev blakus un gāju pa upi kājām, ar mērķi nokļūt līdz 3 km attālajam tiltam. Vēlāk upe kļuva dziļāka, tad no laivas ārā kāpu tikai pie šķēršļiem.

Trakākais ir tas, ka mežonīgie krasti, vientulība un šķēršļi tevī rada tādu baisu sajūtu, ka upe tevi ar savām ķetnām saķers un norīs. Tādos brīžos sāc sapņot par mājām, sievu un datoru. Žēl sāka palikt arī jaunā stikla šķiedras kajaka, kuram, lai arī nenozīmīgi, sāka parādīties skrāpējumi. Tās šim peldrīkam būs īstas uguns kristības!

Kad sapratu, ka varu sabojāt laivas korpusu, sāku braukt piesardzīgāk. Papildu grūtības radīja laivas cilāšana – 25 kg pašmasa un vismaz 10 kg inventāra. Diezgan saguris un sastresojies nokļuvu pie tilta – slūžām Kovaļovas ciemā. Uz pāris km kartē bija patērēts briesmīgi daudz laika un enerģija. Bija tāds stress par to, ka brauciens var neizdoties, ka negribējās ne ēst, ne dzert – tikai uzsmēķēt.

Nedaudz atpūtos un devos upē ar mērķi sasniegt vismaz vēl 3 km attālo Aksenovas ezeru, kam Dubna tek cauri. Cīnoties ar šķēršļiem un upes līkumiem, uz to atkal aizgāja vismaz 2 stundas. Kad beidzot nokļuvu ezerā, biju priecīgs, bet tai pašā laikā sasists. Ja upē nekas nemainīsies, pēc kartes tā arī neizskatās, tad brauciens būs jāpārtrauc.

Kad nokļuvu vietā, kur vajadzētu būt iztekai, neko citu neredzēju kā meldrus. Apbraucu vēl vienu pusapli un otru – nekā, vieni meldri. Pajautāju vietējam puisim un pat biju izkāpis krastā, nekādi to upi nevarēja atrast. Vēl, kā par nelaimi, nekādi nevarēja atrast piemērotu vietu nakšņošanai – vai nu meldri, vai mājas.

Ātri nomīdīju zāli un uzcēlu telti, tālumā ducināja pērkons. Ēst atkal negribējās. Vai tas bija pārgurums, vai kreņķi par to, ka būs jādodas mājās – nezinu. Padzēru saldu tēju ar citronu, apēdu pāris cepumus un līdu teltī, jo zināju, ka labi gulēšu.

Lappuse: 1  2