INTERVIJA
Kaupo planetārais pavasaris

Dainis Caune,
NRA pielikums "Mēs"
Foto: Ralfs Berzinskis

Lappuse: 1  2

Iepriekšējo reizi Valdi Grenenbergu-Grīnbergu intervēju pirms deviņiem gadiem pēc Kaupo pirmā transatlantiskā reisa. Tagad aiz piecu burātāju vadītā 27 gadus vecā katamarāna ahtera palikuši trīs okeāni, visa zemeslode.

Piestātnē sagaidījis jūsu korespondentu, 66 gadus vecais Kaupo īpašnieks un kapteinis Valdis Grenenbergs-Grīnbergs, pāri reliņiem rausdamies, nostenas: «Ē-eh, vairs nemaz negribas uz tā kuģa virsū kāpt. Trīsarpus gadu nodzīvoti - tas ir bišķi par daudz...»

Rādās, ka Kaupo uz Rīgu nemaz neies. «Tādas naudas, kas būtu jāmaksā par stāvēšanu dažos tur palikušajos jahtklubos, mums vienkārši nav,» skaidro kapteinis. Iespējams, Kaupo apmetīšoties Engurē, lai tur atdzimtu nākamajam ceļojumam. Kad uzzināti šādi jaunumi, mēs pa šauro lūku iespraucamies kreisās puses korpusā garākai sarunai.

Aptuveni divus metrus platajā korpusā kopkajītes galds izstiepies virs dīzeļmotora, kas pēc versmainas kalpošanas abās zemeslodes pusēs ar audekla gabalu pārsegts spiežas pie kājām auksts kā pēdējais Ventas ledusgabals aiz borta.

- Volvo Penta? (Es jau arī šo to par jahtu motoriem zinu!)

- He! (Ja galdā būtu kafija, kapteinis aizrītos.) Tas ir Rīgas dīzeļrūpnīcas dīzelītis.

- Pareizi?! (Apmulsums tiek maskēts visai neveikli.) Cik tad zirgspēku tam ir?

- Pēc pases - 45. Bet, cik ir tagad, kas to lai zin’... Daudz nav.

- Ā, tad jau rezerves daļas dabūt bija neiespējami. Vajadzēja pašiem taisīt?

- Rūpnīcas veči arī sūtīja, ko varēja. Jaunu kloķeni uz Austrāliju atsūtīja.

- Tā rūpnīca joprojām eksistē?!

- Es to viņiem baidos prasīt. (Tagad kapteiņa balss kļūst klusāka.)

- Dzinējs dažās situācijās katrai jahtai var kļūt ļoti nozīmīgs...

- No 39 tūkstošiem jūdžu motors palīdzējis tikt galā ar četriem tūkstošiem. Vismaz bijis ieslēgts. Mēs daudzreiz to darbinājām tukšgaitā. Ja nu kaut kas!

- Ko nozīmē šis ja nu kaut kas? (Šķiet, intervija beidzot var sākties.)

- Re, turpat, nākot mājās gar Āfrikas galu uz augšu (Grenenbergs-Grīnbergs pamet ar kūpināta speķa brūnuma pirkstu uz karti pie tikpat brūnās kajītes finiera sienas.), labu laiku jāiet tuvu gar krastu. Ja rezultējošie ir dienvidu vēji, tie spiež malai klāt. Tad var iznākt bēdīgi. Ja vējš kļūst tik stiprs, ka buras vairs nevar turēt, tad tikai šitais dzelzītis vēl var glābt. Pa Čīles kanāliem Klusā okeāna pusē kādas 800 jūdzes tikai ar motoru gājām, jo tur aiz katra stūra vējš velk pa savam.

- Bet no vētras ar šo dīzelīti jau neaizmuksi...

- Viņš var tikai piepalīdzēt burām.

- Cik litru degvielas ņēmāt līdzi?

- No sākuma ļoti pieticīgi: katram pārgājienam 300 litrus, vēlāk jau 550 litrus, lejot arī kannās un liekot uz klāja. Starp citu, mūsu stacionārā tvertne pašās beigās, Balti- jā, ņēma un pārsprāga. Pēc ilgās žvangāšanās pārplīsa šuve un 160 litri izlija bilžās. Sasmalstījām kopā, izfiltrējām, bet labs darbs tas ne- bija. Kādas 50 jūdzes pirms Ventspils motors sāka slāpt nost. Laikam jau kaut kādi gruži filtriem tikuši cauri. Bet tas pieder pie sīkumiem, kas šādos ceļojumos ir neizbēgami. Sāksim ar korpusu remontu. Kādi divi gadi paies, kamēr savedīsim tos kārtībā.

- Vai tiešām šie gadsimta ceturksni jūrās un okeānos mērcētie Latvijas finiera korpusi vēl var būt lietojami?!

- Jū-ū. Bez problēmām. Tiem viss ir savā vietā. Saplaisājis ir tikai korpusu stiklšķiedras apvalks. Tas viss būs jāpucē nost un jālīmē virsū no jauna.

- Atšķirībā no Kaupo pašam skats gan ne sliktāks kā pirms desmit gadiem, kad gājāt pāri Atlantijai!

- Toties ar veselību ir diezgan štruntīgi. Man jau te draugi kārto, lai es tiktu kārtīgi pa slimnīcu izdzenāts. Nu kā būs, tā būs.

- Kā ar sirdi? (Šim jautājumam ir nopietns fons. Pirms nepilniem desmit gadiem, kad Kaupo kļuva par pirmo Latvijā būvēto jahtu, kas šķērsojusi Atlantijas okeānu, Valdim Grenenbergam-Grīnbergam ASV veica nopietnu divu sirds vārstuļu operāciju, būtībā glābjot viņa dzīvību.)

- Vidēji. Starp slikti un ļoti slikti.

- Diez vai ir daudz vīru, kas pēc tik smagām sirds operācijām burā apkārt pasaulei...

- Var jau nosprāgt arī, gultā guļot. Uz jūras... Varbūt pārējiem biedriem kādu klapatu es sagādātu - ar protokola stādīšanu, kur to atlieku likt... Katru gadu jūrā nomirst liels skaits cilvēku. Labi, ja kuģim ir kāda brīva saldētava, ja nav, tad ir zināma kārtība, kā tas visos laikos darīts. Nekāds izņēmums es nebūtu. Nav tikai lielgabala lodes, ko pie kājām likt. Bet gan jau vīri kādu smagumu noziedotu. Maisā iekšā un kādas četras verstis, kamēr līdz gruntij aiziet.

- Nāk prātā Viljams Villiss, viņa ceļojuma apraksts Vecums nav šķērslis. (Saruna kļūst mazliet neveikla, jo no sava pēdējā burājuma vienatnē Villiss neatgriezās. Viņa tukšo jahtu kaut kur Atlantijas ziemeļos, šķiet, atrada Baltijas zvejnieki.)

- Vai dieniņ! Mēs zilajos ceļos tik daudz visvisādu burātāju esam redzējuši. Te mūsu ceļojumu uzskata par nezin kādu sasniegumu. Tur visi brīnītos - kas par sasniegumu? Mēs te piecus gadus kučierējam. Mums jau bērni paaugušies, vajadzēs kaut kur ilgāk malā pastāvēt un viņus pa kādu skolu padzenāt... Indijas okeāna vidū ir Kokosu salas, kurās katru gadu piestāj vismaz 150 jahtu, kas iet apkārt pasaulei. Mēs tur satikām kādu austrālieti, Vjetnamas kara veterānu, kas ceļo ar pašbūvētu džonkas tipa jahtu. Viņš remontēja mastus. Kāds spānis ar katamarānu bija atnācis no Amerikas un gaidīja mierīgāku laiku, lai ietu uz Indonēziju, uz Dienvidaustrumāziju. Tā ir ļoti laba un interesanta vieta. Es to sākumā nebiju apķēris. Bet uz turieni jāiet atsevišķi. Garām skrienot, neko tā īsti neredz.

- Šajos trīsarpus gados jūs redzējāt pasauli tā īsti?

- Godīgi sakot... Redzēt jau redzējām. Bet tikai to, ka tajā vēl ļoti daudz darāmā. Ir milzum daudz nesakārtotības, nabadzības. Ir bezgala visādu pretrunu. Baltieši smilkst par savu grūto likteni, kā nu kuram gājis... Bet citiem vēl šodien iet ļoti smagi. Daudz smagāk nekā mums. Mēs vienkārši to nezinām. Katrs jūt tikai, kā paša kurpe spiež. Beigās man tā lieta ne visai patika.

- Kura lieta?

- Neesmu no pārlieku naiviem cilvēkiem, bet tik lielu nabadzību, ka iztikas dēļ cilvēki diendienā riskē ar savu dzīvību, es negaidīju. Mēs redzējām daudzus zvejniekus, kas ar niecīgām bundžām, kas pat Rīgas līcim būtu nedrošas, zvejo tālu okeānā. Nu neganti vēji tur pūš, neganti! Bet viņš tur velk savu tīklu, ceļ augšā savus moluskus, dažādus astoņkājīšus, tādas maziņas čirkas... Pēc tam ved uz krastu simtiem jūdžu, kur tos atkal neviens negrib īsti pirkt. Un tā viņi tur sitas, no paaudzes uz paaudzi. Ir salas, kurās cilvēks, kam pieder cūka, tiek uzskatīts par ļoti bagātu. Viss šai pasaulē ir relatīvi.

- Ir brīnišķīgas vietas arī?

- Jā. (Kapteinis nopūšas.) Priekšplānos, bildēs. Mums te arī kajītē kādreiz tādas pie sienām karājās. Tagad visas ar mugurām noberztas nost. Baltas pludmales, skaisti ūdenskritumi, zaļas palmas... Bet vietējiem no tā ne silts, ne auksts. Savu nebūšanu, cik uziet. Krāsainajai publikai nekādas sevišķās mīlestības pret balto cilvēku nav un nevar būt, jo viņš ļoti daudz slikta izdarījis. Arī samaitājis raksturu vietējiem iedzīvotājiem, kam arī vairs nav ne kauna, ne goda. Ja viņš no tevis atņems vairāk, vienalga, ar labu vai ļaunu, jo viņam labāk. Tā nu tas ir.

- Bet Ziemeļamerika, rietumkrasts...

- Jeņķi, protams, ļoti labi izturējās. Mēs tur satikām daudz tautiešu. Losandželosā dzīvojošais Latvijas goda konsuls Raistera kungs mums palīdzēja dabūt Austrālijas vīzas. Ar tām nekādu joku nebija. Kur ir jūsu travel čeki? Lai uz katru dvēseli jums būtu vismaz pieci tūkstoši ASV dolāru! Mēs pa visiem kopā tūkstoti dzīvu neesam redzējuši. Un nekā! Un viss - nedod Austrālijas vīzu! Raistera kungs pielika milzīgas pūles, lai šo lietu nokārtotu.

- Jūs tomēr tikāt Austrālijā iekšā?

- Jā, trīs mēnešus Darvinā nostāvējām, taisījām remontu. Motoru pārlasījām, nomainījām kloķeni, virzuļus, daudz ko izdarījām... Tajā laikā milzīgs karstums tur bija. Tagad zinu, kurā vietā man ir īstie sviedru dziedzeri. Slapja mugura ir tīrie dzīves sīkumi. Ir vietas, kur tek vēl krietnāk. Smagi bija.

Lappuse: 1  2