INTERVIJA
Kaupo planetārais pavasaris
Lappuse: 1
2
- Kas tas jums beigu beigās bija? Dzīvošana peldošā
mājā? Ceļojums? Piedzīvojums?
- Cik cilvēku, tik mērķu. Sākumā man gribējās
pārbaudīt, ko Kaupo īsti spēj turēt? Izrādījās, ka turēt var daudz. Cerēju gan,
ka viss beigsies krietni ātrāk. Bet pietika mums nojūgties Kanāriju salās, kur trīs
nedēļas nācās gaidīt Brazīlijas vīzas, un mēs bijām no grafika ārā. Tad vēl
Dienvidbrazīlijā nolauzām mastu, un tad jau uz trim mēnešiem aizķērāmies... Bet
mēs gan nezinājām, ka gar Horna ragu var tikt garām arī ziemā, ka tad tur vēji ir
gan biežāki, bet ne tik stipri kā vasarā. Principā mēs tur varējām iet, bet
stiepām gumiju un gaidījām vasaru. Tādējādi Klusā okeāna piekrastē jau nokļuvām
viesuļvētru sezonā. Džuljeta bija pirmā, kas ēda matus no galvas nost. Vienīgais
labums, ka precīzi zinājām, kur tā atrodas. Bijām spiesti visādus ķiņķus mest,
lai tai zem riteņiem nepakļūtu. Džuljeta pagrieza uz Akapulko, tur izgāja krastā un
sagrāva mājas, nosita cilvēkus, izraisīja plūdus.
- Tur visniknākajos vējos tikāt iekšā?
- No visniknākajiem mēs tomēr ļoti labi pratām
izvairīties. Mums komandā ir profesionāls meteorologs ar 40 gadu stāžu Igors Pimenovs
- no Latvijas vecticībniekiem ar visiem viņu plusiem un mīnusiem. Visniknākie vēji
bija mājupceļā, kad gājām no Azoru salām uz Lamanšu. Citur arī pūta stipri, bet
nebija tik zvērīgi auksts - četri pieci grādi. Mēs ilgu laiku sēdējām Azoru salās
un gaidījām, kad cikloni sāks rimties. It kā viņu spēki mazinājās, devāmies
okeānā, tomēr 7-9 balles bija visu laiku. Tas ir daudz, pat ļoti daudz, jo cerēto
dienvidrietumu ceļavēju nesagaidījām.
- Uz Kaupo stūresvīram nav nekāda vējstikla, nekādas
nojumes...
- Kuģis jau pret vēju iet kaut kādā leņķī, un
šļakatas lido pāri pa diagonāli, no viena korpusa spices uz otra ahteri. Bet, protams,
tiek jau arī stūresvīram. Ne bez tā.
- Turklāt viņam pat nav kur īsti apsēsties. Jātup uz
borta malas?
- Tā tas ir. Pie stūres mēs maināmies ik pēc stundas.
Ļoti stingra kārtība.
- Stūrēšana notiek ar pinni, bez jebkādiem
pastiprinātājiem...
- Dažu reizi fiziski tas ir ļoti smagi. Kārtīgi
jāatsperas. Viļņu kore stūres lāpstas - mums to ir divas, katram korpusam pa vienai -
vienmēr cenšas sagriezt nepareizā virzienā.
- Lietojāt drošības atsaites?
- Bija reizes, kad stūresvīrs sēja striķi ap vidu.
Mums bija noteikts pārvietoties tikai pa tīklu. No tā izsist ārā ir grūti.
- Es pārtraucu stāstu par pēdējo burājumu Atlantijas
ziemeļos...
- Jau priecājāmies, ka tuvojamies krastam un sāk
izbeigties kaut kur Atlantijas tālienē dīgušie milzīgi garie, piecus sešus metrus
augstie viļņi. Ja tam vēl vējš uzsēdina brūkošu galotni, tad ir pavisam slikti -
tie ir briesmīgi triecieni. Dziļums samazinās - nav vairs piecas četras verstis,
paliek 180 metri, meteoziņas arī labvēlīgas, bet naktī - sešas stundas vēlāk - BBC
pēkšņi piesaka desmit balles! Mērkaķi tādi, kur viņi bija agrāk?! Un viena
forštaga aiziet pa gaisu...
- Tas nozīmē, ka tūlīt gāzīsies masts!
- Tas tā būtu. Bet Darvinā mēs visur uzlikām
dubultštagas. Nevar uzticēt visa pasākuma likteni vienai trosītei.
- Tagad jūs esat pie Lamanša. Ir vētra, nakts, aukstais
ziemas ūdens...
- Divi vīri ilgu laiku medīja trosi, kas kā čūska
šaudījās ap mastu un priekšburu. Es ar prožektoru spīdināju gaismu, viņiem no
putām brīžiem tikai galvas bija ārā.
- Katamarāna korpusi tiek saturēti kopā ar štagām
caur mastu. Ja tās trūkst, katamarāns sadalās...
- Kādu laiku vēl turas kopā, kamēr pārējā
konstrukcija izļogās un tad sabrūk. Turklāt sabrukt var ar izejām uz iekšpusi. Tad,
lai tiktu ārā, ar nazi vēl jāizgriež caurums tīklā, jānirst uz pareizo pusi ārā
un jāuzmanās, lai vilnis neaizsviež prom. Tas cilvēks, kuru vilnis no korpusa
atgrūdīs nost, atpakaļ vairs netiks. Korpusā arī nedrīkst ilgi kavēties. Te atrodas
skābes akumulators. Ja tam tiek klāt jūras ūdens, veidojas hlora gāze. Ja ātri
neizlasās ārā, viss notiek kā Pirmajā pasaules karā, kurā arī indēja ar hloru.
- Jūsu rekords: cik jūdžu diennaktī? (Gribas dzirdēt
kaut ko patīkamāku.)
- Tuvu 200 jūdzēm. Vidējais ātrums ap astoņiem
mezgliem. Bet mēs neļāvām katamarānam skriet. Mums svarīgāk bija kuģi taupīt. Ko
tas dos, ja tiksim galā dienu divas ātrāk?
- Un garākais pārgājiens?
- Vidēji divi vai divarpus tūkstoši jūdžu. Nekur
tālāk nav jāiet. Tā visa pasaule ir sakārtota. Ilgāk par mēnesi no krasta līdz
krastam negājām. Visilgāk pa Gvinejas līci mocījāmies uz priekšu. Visu degvielu
nokurinājām iepriekš, bet vēja pēc tam vairs nav, laiks iet; ir karsts, un ūdens
drīz beigsies, un dzīvīte nemaz tik rožaina vairs neliekas... Lielākā nelaime, ka
vējš jau reiz atnāks. Jo klusums bijis ilgāks, jo stiprāk dabūsi pa ancuku.
- Iepriekšējā reizē jums puse komandas aizbēga. Tagad
nebija nekādu problēmu?
- Problēmu bija, cik uziet. Viens vīrs Austrālijā tā
arī no mums atvadījās. Kāda jauna kundze, pa pusei poliete, no Darvinas taisījās ar
mums kopā braukt līdz Eiropai, bet dukas viņai pietika tikai līdz Kokosu salām.
Kundze nezināja, ko viņa grib. Viņa domāja, ka būs eleganti kungi riņķī, kas
pienes un pasniedz, bet izrādījās, ka mums nav pat tualetes, ka mazgāšanās notiek,
ar spaini smeļot ūdeni un gāžot sev uz galvas. Karsts pēc vella, viss paliek balts un
sasālīts. Tikusi līdz Kokosa salām, dāma laimīga izkūpēja.
- Pieciem cilvēkiem trīsarpus gadu dzīvot vienā
šaurā telpā...
- Mums vienmēr pastāv iespēja aiziet uz otru korpusu,
aizcirst lūku ciet un kost elkoņos. Tas viss bija. Bet citādi arī nav iespējams.
Pieciem ģēnijiem vienā maisā vienoties par vienu problēmas risinājumu nav viegli.
Par šiem jautājumiem daudzi zinātnieki biezas grāmatas sarakstījuši. Bet kopumā
mums ir spēcīga komanda.
- Uz Kaupo ir divi kapteiņi. Jūs un Aleksandrs Popovs.
Kurš galvenāks?
- Abi vienādi. Jau runāju par savām veselības
problēmām. Ja es atstieptu kājas, Aleksandrs tūlīt varētu pārņemt kuģi un bez
problēmām rīkoties tālāk. Visi papīri tā sagatavoti.
- Ventā septiņu grādu aukstumā Kaupo burtiski
ielidoja, apledojis kopā ar ziemeļvētru. Kāpēc siltajās salās negaidījāt
vasarīgāku laiku?
- Es sapratu zemtekstu. Bet mēs visu laiku gājām uz
priekšu, tiklīdz radās tāda iespēja. No jebkuras vietas. Tikām līdz Beļģijai,
uznāca sals. Pārlaidām to Zēbrigē, palika siltāks, gājām līdz Vācijai. Tur atkal
viss nosarmoja. Labi, pagaidīsim. Mēs reizē ar pavasari gājām uz priekšu.
- Un tagad par zemtekstu...
- Jūs gribējāt prasīt, vai centāmies nepalaist garām
Mildu? Lai viņi nāk kaut trīs reizes pa priekšu! Man ne silts, ne auksts par to!
Viņiem arī viegli neiet, jūra visiem vienāda.
- Jūsu princips - dzīvē vajag stādīt lielus mērķus
- joprojām ir aktuāls?
- Jā, to mēs arī tagad darām.
- Tātad nākamais mērķis?
- Pasaule ir plaša. Dienvidaustrumu Āzija, polārie
platuma grādi - uz dienvidiem no Dreika šauruma, varbūt tepat mūsu pusē -
Špicbergena... Mēs jau reiz tur gājām, bet tad mūs kā šaubīgus kadrus no bijušā
austrumbloka uz Špicbergenu nelaida. Bijām spiesti griezt ilksis riņķī. Varbūt
pagriezīsim tās atkal atpakaļ.
- Kāpēc?
- Tā jau ir zināma eksotika. (Kapteiņa balss kļūst
sapņaina.) Šajā reizē tādas nebija.
Man gan liekas, ka viņam viss, kas pieredzēts, tajā
pašā mirklī kļūst neinteresants. 
***
Kaupo komanda
Valdis Grenenbergs - Grīnbergs, kapteinis
Aleksandrs Popovs, kapteinis
Svetlana Timofejeva, radiste
Juris Petrovs, matrozis
Igors Pimenovs, navigators
Līdz Austrālijai burāja arī Staņislavs Marcenjuks
Kapteinis
Valdis Grenenbergs - Grīnbergs
- Dzimis 1936. gadā Kuldīgā
- 1948. gadā izsūtīts uz Kazahiju
- Studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un Rīgas Politehniskajā institūtā
- Strādājis ZA Fizikāli enerģētiskajā institūtā par laborantu, vecāko laborantu,
inženieri, konstruktoru, energouzraugu
- Deviņdesmito gadu beigās nodarbojies ar siltumtīklu automātikas iekārtu
uzstādīšanu
- Aizrāvies ar ceļošanu, kalnu tūrismu
- Ar katamarānu būvi un burāšanu nodarbojas kopš piecdesmito gadu beigām
- Kreiserburāšanā PSRS prestižākās trofejas - Baltijas kausa - ieguvējs
- Latvijā viens no pirmajiem sporta meistariem tālburāšanā
- 1993. gadā ar Kaupo šķērsojis Atlantijas okeānu
- 2000.03. - 2002.11. ar Kaupo veicis burājumu apkārt pasaulei
- Ir dēls, meita, mazbērni
Lappuse: 1
2
|