BURĀŠANA
Ar "Nameju" uz Gotlandi
Jeb - Latvji, brauciet jūriņā!

Guntis Kalnietis,
Foto: autora arhīvs

Kā tas sākās

- Zēģelēsim uz Gotlandi, - saka Laimonis, alus putas no sirmajām ūsām noslaucīdams, - kādu laiku tur neesmu bijis. Tas varētu aizņemt dienas piecas. Ja vēja nebūs, tad tepat pa igauņu salām. Jums tā būs laba jūras prakse.
Abi ar Bruno uzmanīgi klausāmies un mūsu sejas izteiksmes paliek sapņainas.

Mēs visi trīs sēžam kādā Vecrīgas vasaras kafejnīciņā. Ir 2004. gada jūlija sākums. Aiz mašīnu straumes rāmi plūst Daugava, un pat pelēkais Vanšu tilts izraisa asociācijas ar burinieku. Varbūt ar kādu no tiem lielajiem skaistuļiem, kas šeit stāvēja pirms gada „Cutty Sark” regates laikā...

Bruno, tāpat kā es, nesen ir beidzis jahtu stūrmaņu kursus. Arī kaut kādi seni nepiepildīti sapņi, bet pieredzes abiem nekādas, ja neskaita vienu nepilnu sezonu uz  „Mēmeles”. Bet tā ir maza laiva, ar to tālu neaizbrauksi, vismaz ne mēs. Savukārt Laimonis ir viens no pieredzējušākajiem Latvijas burātājiem, katamarāna „Namejs” kapteinis.

Ir 19. jūlijs. Bruno mani paķer tuneļa galā pie Akmens tilta, un Bolderājā esam vieni no pirmajiem. Pie noenkurotā katamarāna uz ceļa somām sēž vienīgi Mareks – trešais jaunais stūrmanis mūsu kompānijā.

„Namejs” ir pazīstamā konstruktora Eglāja projektēta divkorpusu jahta, nedaudz mazāks nekā tā vēl slavenākais brālis „Kaupo”. „Namejs” būvēts deviņdesmito gadu sākumā ar sapni zēģelēt uz Tobago. Tik tālu katamarāns vēl nav ticis, bet pa Baltijas jūru tiek braukts katru gadu un, kā Laimonis mīl atcerēties, ir apbraukts apkārt visai Eiropai līdz pat Izraēlai.

Drīz atbrauc mūsu kapteinis un varam sākt iekārtoties. Mēs ar Bruno ieņemam kajīti viena korpusa aizmugurē, tur mazāk šūpojot. Pirms mums izvietota kopkajīte, tad ir kāpnes uz klāju. Tālāk virtuve ar gāzes plīti un visu, kas nepieciešams. Kajīte korpusa priekšdaļā paredzēta divām līdzbraucējām.

Otrā korpusā atrodas kapteiņa kajīte un navigācijas telpa. Tajās kajītēs dzīvos  Mareks un vēl viens komandas biedrs ar savu meitu. Tur ir arī tualete, ko uz buru kuģiem jau gadsimtiem ilgi sauc par galjūnu. Viss ir krietni šaurāks nekā uz vienkorpusa kreiserjahtām.

Var sākties pēdējie sagatavošanās darbi. Es saņemu garu iepērkamo produktu sarakstu, daļu no kopējās naudas, un varu doties uz tuvējo „RIMI”. Sagādātie pārtikas krājumi tiek sakrauti tilpnēs zem grīdas. Priekšā klājam, uz tīkla starp korpusiem tiek piesietas degvielas mucas dzinējam, jo burāšana ir laba lieta ja ir optimāls vējš - ne par stipru, ne par vāju, bet vai nu mums tāds visu laiku būs.

Ierodas Jolanta ar draudzeni Solvitu un, jau krietni pēc noteiktā sapulcēšanās laika, arī pēdējie braucēji - Uldis ar meitu, studenti Ilzi. Nu komanda astoņu cilvēku sastāvā ir pilnā skaitā.

Pēc „Nameja” tradīcijas lielā kristāla kausā tiek salieta un kopīgi iztukšota pirmā šampanieša pudele, un dīzelim pukšķot izbraucam no Meldru līcīša Daugavā. Nostājoties ar priekšgalu pret vēju uzvelkam buras- foku un grotu, sagriežam kuģi jūras virzienā un, kā apstiprina kņudoņa manā pakrūtē, ceļojums var sākties. Šī labā sajūta tomēr jau pēc minūtēm 20 tiek pārtraukta. – Kur ir mana pase!? - no lejas atskan satrauktā Ilzes balss. Acīmredzot, ka mājās. Nākas vien griezt krastā un Ilzei ir jābrauc uz otru Rīgas galu pēc pases.

Gaidīšana krastā turpinās, laiks ir patīkami saulains, bet es apsveru, ko pēc veciem jūrnieku ticējumiem varētu nozīmēt šāda atgriešanās atpakaļ ostā, ja ceļojums jau sācies...

Otro reizi, un šoreiz pa īstam, izbraucam tikai 14.30. Ar kuģa zvanu tiek iezvanīta pirmā stūrmaņa maiņa un tā iekrīt man. Uz jahtas esam trīs jaunie stūrmaņi. Ja vēl pieskaita Uldi, kurš vairākas reizes braucis kopā ar Laimoni, tad katram no mums četriem iznāk dežūrēt pa 2 stundām un tad 6 stundas brīvas. Kapteinis ir kapteinis un dežūrē pastāvīgi.. Meiteņu galvenās rūpes būs par jūrnieku vēderiem.

Ir jāsāk stūrēt pēc kompasa ievērojot kapteiņa uzdoto kursu. Tagad šim senajam jūrasbraucēju instrumentam ir pievienojies moderns, mobilā telefona lieluma globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) aparātiņš, kas no satelīta saņem un parāda visu vajadzīgo informāciju par atrašanās vietas koordinātēm, attālumu līdz izvēlētajam objektam, kursu un ātrumu.

Savu pirmo dežūru laimīgi beidzu, varu sākt atslābināties un pierast pie jūras brauciena. Laiks ir labs, spīd saule, ir samērā silts, bet ne tik karsts kā krastā. Vēja tomēr nepietiek, tādēļ talkā jāņem arī dīzeļdzinējs. Nolaižam to lejā un, kā saka Laimonis, piešķiļam. Dzinēju virs ūdens notur alus kastes lieluma putuplasta pludiņš un drošības pēc vēl arī kārtīga govs ķēde.

Barot vai nebarot

Pamostos, kad iluminatorā sāk svīst gaisma. Drīzāk gan būšu uzmodies no rosības uz klāja, jo „Namejs” atkal dodas jūrā. Mēs neesam vienīgie aizbraucēji ostā, rosība valda arī uz vairākiem zvejas kuģiem. Sākumā sekojam tiem pa pēdām, bet tie ātri no mums attālinās. Laiks ir labs, nākošo maršruta punktu – Kolkas ragu mēs varētu sasniegt pēc 3-4 stundām.

Nodežūrēju savu laiku daudz neievērodams, ka viļņi kļūst lielāki. Gribu kaut ko vēl izdarīt biedru labā un sāku virtuvē vārīt tēju. Lejā šūpošanās jūtama vairāk. Drusku ož pēc gāzes, drīz no tējkannas sāk plūst tvaiks. Ar šiem faktoriem izskaidroju pieaugošo nelabumu. Pēc tam sākas sajūta, ka kuņģis atsakās gremot nesen apēstās vieglās brokastis. Nesaprazdams, kas ar mani notiek steidzos pie somas. Ja nu tā būtu jūras slimība? Bet es taču uzskatīju, ka man tā nepiemīt. Tomēr drošības pēc ieņemu divas tabletes Rīgā apdomīgi iegādātā līdzekļa un nolemju pasēdēt turpat lejā. Taču sēžot kļūst vēl sliktāk. Sāku svīst aukstus sviedrus, mokoša nelabuma sajūta kāpj augšā, liekas, ka tūlīt noģībšu. Ko darīt? Ir dzirdēts, ka šādās reizēs tiek ”barotas zivis”. Mēģināt to darīt uz klāja ir neērti. Saņemos, pieceļos, nogriežu gāzi zem gandrīz izvārījušās tējkannas un dodos uz otru korpusu. Uz stūrmaņa sola saģērbušies savos glītajos, oranžajos burātāju tērpos, kapuces uzvilkuši sēž Uldis ar Laimoni. Šķiet, ka abi noskatās pakaļ, bet neko nesaka. Galjūns par laimi nav aizņemts, taču tas ir tik šaurs, ka iecerēto varu mēģināt darīt tikai ceļos nometies. Tomēr no zivju barošanas nekas neiznāk, jo kuņģis izrādās tukšs. Atstāju šo telpu, jo kāds uzstājīgi rausta durvis. Tas izrādās mans kajītes biedrs Bruno, kurš manu mocību laikā bija nerunīgi gulējis savā kojā, bet tagad liekas tāds ne savā ādā. Kurš pirms brauciena lielījās, ka jūras slimība viņu neņemot, jo esot kādreiz peldējis kruīzā pa Norvēģu jūru, visi tur vēmuši, bet šim nekas?

Augšā uz klāja pūš spirgts vējš, gribas te pasēdēt un tiešām kļūst vieglāk.
Tā es sapratu, ka jūras slimības gadījumā visgrūtāk ir sēdēt vai stāvēt lejā, kajītē. Labāk ir augšā uz klāja, sliktumi mazāk moka arī guļot. Šo metodi izmantoja arī mūsu dāmas, kas šajā dienā nemaz uz klāja neparādījās. Es gan brīnījos, kā viņas var gulēt korpusa priekšdaļā, kur šūpo ar pusotra metra amplitūdu..

Labajā pusē tālumā miglā redzama Sirves raga bāka. Tā jau ir Igaunija, arī uz mobilā telefona kādu laiku redzams igauņu operatora nosaukums.

Mana jūras slimība pierimst, tomēr apetītes nav. Diena paiet dežūrās pie stūres, pretojoties viļņu pūlēm sagriezt jahtu nepareizi, un gulēšanai kojā starp dežūrām. Jau ir tumšs, kad beidzu pēdējo dežūru un varu izmēģināt, kā tas ir - nakšņot uz jūras. Tepat pie auss aiz plānā korpusa apšuvuma sit viļņi, tomēr guļu labi.

Vikingu sala

Naktī palūkojos ārā pa lūku. Jau svīst gaisma, jūra ir mierīga. Pie stūres Bruno, blakus sēž kapteinis. Viņu tēli uz debesu fona no lejas raugoties izskatās iespaidīgi. Debesis ir sākušas bālēt, tikai rītazvaigzne vēl redzama tajā pusē, no kuras peldam.

Mana maiņa sākas četros. Esmu viens uz klāja. Liekas, ka vispār viens pats pasaulē. Visapkārt tikai jūra. Viļņi ir nelieli, un jahta labi ietur kursu. Pagriežu galvu atpakaļ un esmu klāt neaizmirstamam notikumam, kad no jūras paceļas ugunīga, spilgti sarkana saules ripa.

Pilnīgi vieni jūrā mēs tomēr neesam. Te vienā, te otrā pusē pie horizonta pavīd un atkal pazūd kuģi. Tikai viens labajā pusē kļūst arvien lielāks. Jau var saskatīt tā dzelteno krāsu. Izskatās, ka mūsu ceļi drīz krustosies. Jau apsveru, ko man darīt. Vai nebūtu drošāk iedarbināt motoru un izdarīt kādu manevru? Tomēr ātrumu starpība ir pārāk atšķirīga, kuģis jahtu apdzen un šķērsodams mūsu kursu tikai kādus 100 m  priekšā aizpeld dienvidu virzienā.

Kad mana dežūra beidzas, tālu labajā pusē parādās zeme. Tā ir Gotlande, pareizāk sakot neliela sala pie tās ziemeļu gala – Faro. Kamēr tiekam līdz Slitei, vēl paiet astoņas stundas. Labi redzama krasta līnija, kādā vietā vēja ģeneratori. Sevišķi izceļas kāda augsta celtne ar dūmojošu skursteni tālu aiz krasta līkumiem. Braucam starp mazām saliņām, tāpat kā vēl dažas jahtas.

Iebraukšana ostā notiek, kad atkal esmu pie stūres. Izrādās, ka lielā celtne (kā vēlāk uzzināju, tā ir liela cementa rūpnīca) atrodas Slitē, kas arī ir mūsu mērķis. Netālu no mums tajā pašā virzienā peld arī kāda paliela jahta ar Vācijas karogu. Tomēr kārtējo saliņu mēs apbraucam pa otru pusi, nekā vācu jahta, un drīz sportiskā azartā redzam, ka sāncensi esam apdzinuši. Kursa virziens uz pie krasta stāvošu kuģi, kas nokrāsots Zviedrijas karoga krāsās – zils ar dzeltenu šķērssvītru pāri bortam. Izrādās, ka tas ir krasta apsardzes kuģis un ieeja jahtu ostā ir aiz tā.

Pietauvojamies pie laipas un atkal var spert soļus uz stingra pamata. Drīz aiz mums piestāj arī vācu jahta. To vada kungs jau gados, bet viņa tikpat sirmā kundze ļoti meistarīgi pietauvo jahtu. Izrādās, ka vācieši brauc vesela kompānija, jo drīz piestāj vēl vairāki. Starp ostā stāvošajām desmit vācu un zviedru jahtām „Namejs” ir vislielākais un vienīgais katamarāns. Interesanti vērot, cik populāra burāšana ir Zviedrijā, jo uz jahtas redzamas veselas ģimenes. Arī mazie aplikuši glābšanas vestes kaut ko piepalīdz vecākiem. Krastmalā piemiņas plāksne latviešu valodā ar pateicību Slitei un Zviedrijai par latviešu bēgļu uzņemšanu otrā pasaules kara laikā. Blakus līdzīga plāksne no igauņiem.

"Namejs" Slites ostā

Gotlande mūs sagaida ar pelēcīgu laiku un lietu. Krastā  brūnas ēciņas ar servisa iestādījumiem burātājiem. Tālāk mazs parks ar brīvdabas estrādīti.

Sarīkojam svētku mielastu kopkajītē. Mans līdzpaņemtais lietuviešu liķieris ar jahtas attēlu uz etiķetes tā arī paliek uz galda neatkorķēts, jo lielāka piekrišana ir Bruno ruma pudelei. Pusdienojot dzimst arī interesanta doma par Gotlandes apceļošanu ar riteņiem. Kad Laimonis Rīgā savā kajītē iekrāmēja riteni, man tas likās dīvaini, bet pēc pāris dienu mazkustīga dzīvesveida uz jahtas to novērtēju. Tā kā pagaidām Laimonis ir vienīgais mehanizētais jūrnieks mūsu vidū, tad viņš brauc pētīt, kur te būtu noma. Drīz arī mēs pārējie varam doties uz kādu degvielas tanku, kur šis pakalpojums ir pieejams. Tur par 50 SEK paņemam riteņus līdz rītdienai. Tā kā rīt tiek plānots liels velo brauciens uz Gotlandes galveno pilsētu Visbiju, tad nolemjam patrenēties jau šovakar, aizbraucot uz 12 km attālo kaimiņu ciematiņu. Vienīgi kapteinis paliek uz kuģa.

Izskatās, ka man ticis visātrākais ritenis un varu labi izbaudīt zviedru šosejas ātrumu. Drīz aiz Slites robežas šosejas malā ir skatu laukums, no kurienes paveras iespaidīga mēness ainava uz milzīgu kaļķakmens karjeru, no kurienes tiek piegādāts izejmateriāls cementa rūpnīcai. Tas esot vislielākais karjers Eiropā. Interesanti, ka ceļmalas ir atstātas nepļautas un braucot var labi vērot ziemeļnieciskos Gotlandes augus un lauku puķītes.

Kādā vietā puišelis aiz pavadas ved pāri ceļam mazu, ļoti pinkainu zirdziņu. Šādi zirgi te saglabājušies vēl no vikingu laikiem. Pie mājām redzami vimpeļi ne tikai Zviedrijas karoga krāsās, bet arī ar Gotlandes balto aitiņu. Piebraucam pie kādas astoņsimtgadīgas baznīcas. Tiek atbalstīts Bruno ieteikums iepazīt vietējo kultūru caur pie baznīcas esošās kapsētas apskati.

Šī diena beidzas ar viskija dzeršanu vīru kompānijā uz jahtas klāja. Piekrišanu negūst mana atziņa, ka veselīgāk ir dzert vīnu un neko citu, kā speciāli man pasniegtu Rīgas balzāmu viskija vietā, es nesaņemu. Vai nu tas bija balzāma nopelns, vai tas, ka man pie auss nedauzījās viļņi, bet šajā naktī es gulēju tiešām labi.

Visbija

Pēc brokastīm meitenes un Uldis brauc uz Visbiju ar autobusu, Laimonis paliek uz ”Nameja” šo to pielabot, bet trīs jaunie stūrmaņi dodas ceļā ar riteņiem. Būs jāveic 35 km un es neatceros, kad pēdējo reizi tādu gabalu būtu nobraucis. Tomēr tas nemaz nav grūti. Ceļš ir patīkams, lēzeni kāpumi mijas ar tikpat lēzeniem kritumiem, apdzīvotu vietu maz. Sākumā norunājām, ka ik pēc 10 km atpūtīsimies, tomēr Bruno kā ieskrienas, tā viņu satiekam jau Visbijā. Mēs ar Mareku vienu pauzi ieturam, bet arī esam galapunktā pēc 2 stundām. Galvenais apskates objekts, protams, ir Visbijas vecpilsēta. Tā kā laiks līdz autobusam ir vairāk nekā piecas stundas, nolemjam apskati sākt ar pusdienām kādā vasaras kafejnīcā senajā tirgus laukumā. Tur jūtos nevis kā Zviedrijā, bet gan kā Itālijā, jo saule nežēlīgi cepina un spīd manās saulesbriļļu neaizsargātajās acīs.

Ritenis tiešām izrādās piemērots šādu vecpilsētu apskatei. Braucot uz leju pa bruģētajām, šaurajām ieliņām nonākam ārpus pilsētas mūra pie jūras. Pastaigu celiņš vijas starp jūru un ne sevišķi augsto mūri. Tad abi zēni kā sarunājuši nolemj, ka labākais laika pavadīšanas veids šajā pilsētā būs dzert alu pie jūras, un sāk atkal mīties kalnup bodes meklējumos. Kādu laiku viņiem sekoju, bet tad manī pamostas protesta gars un es griežu atkal iekšā vecpilsētā. Apbraukāju labu daļu no tās, apskatu arī vietējo jahtu piestātni, kas ir daudz lielāka nekā Slitē. Bet saule karsē nežēlīgi, un uz kādu stundiņu apmetos parkā zem koka. Kad jūtos kaut cik atdzisis tālākai pilsētas apskatei, izrādās, ka laika vairs nav palicis daudz. Braucu meklēt baznīcu, kuras īpatnējais koka tornis ar himēriskām notekcaurulēm redzams pāri māju jumtiem. Baznīca ir no vietējā pelēkā kaļķakmens un, kā izrādās, tas ir 1225. gadā celtais Visbijas doms. Lai gan jaunāks par mūsu Rīgas domu, tomēr krietni mazāks. Tieši aiz celtnes ir stāva klints siena. Nokļūstot tur augšā paveras skaists skats uz lejā esošo vecpilsētu un jūru tālumā.

Dodos meklēt biedrus, kuri uz soliņa krastmalā tieši piebeidz savus aliņus. Vēl reizi braucam kalnup cauri visai vecpilsētai uz autoostu. Tur no pastaigas ir pārradusies arī pārējā „Nameja” komanda, un mēs esam gandrīz vienīgie, kas brauc uz Sliti, kamēr riteņi ir ērti nostiprināti busa aizmugurē uz tiem speciāli paredzētiem turekļiem.

Ap 19, kā mēdz teikt šādos gadījumos, paceļam enkuru. Kursu uzņemam tieši uz austrumiem, Ventspils virzienā. Esmu pie stūres. Vēl ilgi var redzēt Gotlandes krastu ar cementa rūpnīcu, pēc tam vairs tikai dūmus un tad pazūd arī tie.
Naktī viļņi atkal mīlīgi klapē pie auss.

Ezīši miglā

Mana dežūra iekrīt no pl. 5 līdz 7. Esmu viens. Situācija ir ļoti mierīga, jūra tukša. Braucam ar pilnām burām, bet ātrums nav liels, jo vējš ir ļoti vājš. Dežūras beigās vēja ātrums krītas uz nulli, bet viļņošanās vēl turpinās un kuģis vairs neklausa stūrei, bet grozās uz riņķi ļaudamies viļņu varai. Tikko no lūkas parādās mana nomainītāja Bruno galva, steidzu modināt kapteini. Tiek piešķilts motors un nolemts, ka jāpaceļ lielāka fokbura.

Abi ar Bruno ejam uz priekšgalu veikt šo operāciju, bet tās laikā pēkšņi stienis, pie kura piestiprināta priekšējā mastu noturošā trose – forštaga, paliek man rokā! Izrādās, ka šis stienis, kurš ir kalpojis kopš katamarāna uzbūvēšanas, ir nolūzis. Situācija liekas nopietna un es tikai varu vērot no savas drošās pozīcijas pie stūres rata, kā kapteinis ar Bruno sēdēdami uz pašas priekšējās jahtas maliņas ar trosi piesien forštagu. Tas ir iespaidīgs skats, kā viļņi priekšgalu ar cilvēkiem augstu uzmet gaisā un tad atkal viņi krīt lejā, bet fotoaparāta jau kā vienmēr tādās reizēs nav klāt. Remonts beidzies un „Namejs” var diezgan droši turpināt ceļu. Patiesībā tā bija liela mūsu veiksme, ka šāds negadījums notika tik mierīgā situācijā, bet nevis naktī vai vētras laikā.

Kad pēc dažām stundām atkal uzkāpju uz klāja, esmu pārsteigts par pārmaiņām, kas notikušas, kamēr gulēju. Migla apkārt tāda, ka liekas braucam pa mākoņiem. Tālāk kā simts metrus neko apkārt redzēt nevar. Šāda migla turas visu dienu, un jūlija vidū tā ir uzskatāma par kārtējo klimata anomāliju, ja pat mūsu daudz redzējušais kapteinis par to brīnās. Kad atkal pienāk mana dežūra, sasprindzis raugos apkārtējā piena ceļā, ka tik kāds lidojošais holandietis pēkšņi nesadomā šķērsot ceļu. Tiek atnesta, kā pienākas, miglas taure, tomēr to neizmantojam.
Dažreiz miglas vāli paveras un redzama zila debess. Acīmredzot migla ir tikai virs pašas jūras un augstākam kuģim tā netraucētu. Kā vēlāk uzzinājām, tad šajā dienā Kurzemē ir bijis liels karstums un viss iepriekšējās dienās krājies mitrums bija pārvērties tvaikā.

Atdzīvojies mobiais telefons liecina, ka neesam tālu no dzimtā krasta. GPS aparātiņš to apstiprina – tikai 7 jūdzes no Kurzemes un ejam paralēli krastam uz Irbes šaurumu. Šāds kurss izvēlēts tādēļ, lai mēs būtu tālāk no kuģu ceļa, kas iet vairāk rietumos.

Vakarā, ap 22, kad miglai pievienojusies pustumsa, visi aprēķini liecina, ka esam jau pie Kolkas bākas. GPS rāda 0 km attālumu līdz tai. Tomēr bāku nekur neredz! Kapteinis izsludina balvu – 100 g viskija tam, kas to pirmais ieraudzīs. Visi saspringti raugās kaut kur uz priekšu. Pēkšņi man liekas, ka redzu tādu kā ēnu, kā kuģa siluetu. Ieskatos vērīgāk, un tad arī virs tā nozib knapi samanāma uguntiņa. Un tā nu ironiskā kārtā viskijs pienākas man. Kā tādā situācijā būtu gājis agrāko laiku kuģotājiem, bez šī GPS?

Kad mazā bākas saliņa atkal ir izgaisusi tumsā un miglā, pēkšņi liekas, ka no labās puses mums tuvojas kāds kuģis. Tas izskatās varen liels, ar gaišiem iluminatoriem. Tāds kā „Titāniks”. Kur gan tas dodas? Bet tā jau tik ilūzija! Tās taču ir Kolkas ciema ugunis krastā. Tātad nekas nedraud un varu mierīgi iet gulēt. Līdz Rojai vēl kādu trīs stundu brauciens. Gulēt var ļoti labi, viļņi gandrīz nemaz nešūpo un iemiegot liekas, ka guļu „Iļjiča” kajītē pirms deviņiem gadiem...Toreiz pirmo reizi devos uz kādreiz tik grūti aizsniedzamo rietumu pasauli. Prāmis devās no Rīgas uz Stokholmu, un jūra bija tik mierīga, ka likās braucu elektrovilcienā uz Jūrmalu. Starp citu, „Iļjičs mūžam dzīvs” un atkal kursē pa to pašu maršrutu, tagad saukdamies „Baltic Kristina”.

Naktī ap pustrijiem lejā nokāpj Laimonis un grabinās pa virtuvi. Kad pamodies jautāju, kas notiek, viņš tikai mazrunīgi nosaka, ka meklējot nazi. Es saprotu, ka neesmu viņam nepieciešams un guļu tālāk.

Atkal atmostos ap sešiem. Viss ir kluss, jahta vairs nešūpojas. Stāvam atkal Rojas ostā, turpat, kur pirms dažām dienām. Ir jauks, silts rīts. No otra korpusa izlien arī Laimonis, kā parasti smaidīgs un mierīgs un ne ar vārdu nepiemin nakts notikumus. Tikai pēc tam uzzinu, ka nakts nav bijusi tik mierīga, kā man miegā licies. Mareks savas dežūras laikā nakts vidū ir stūrējis pilnīgā tumsā mēģinādams atrast ieeju Rojas ostā. Tad viņš ir ieskrējis zvejnieku tīklos netālu no krasta, dzenskrūve sapinusies un vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Celts augšā kapteinis, viņš sameklējis nazi, dzenskrūvi izgriezuši ārā no tīkliem un laimīgi nokļuvuši Rojā.

Izkāpju krastā izlocīt kājas. Tepat aiz tilta pār upi ir krustojums ar norādi „Talsi 34 km”. Agrāk tas man neko nebūtu izteicis, bet tagad šis ceļa stabs liekas tuvāks palicis, jo Talsos ir manas jaunās mājas...

Tūlīt arī jādodas ceļā. Palicis vairs tikai pēdējais posms līdz Rīgai. Tas ir ļoti mierīgs. Pēc ilgāka laika atkal spīd saule, un Ilze pat mēģina sauļoties priekšgalā ar jauno Andras Neiburgas stāstu krājumu rokās. Visi ir augšā, gribas izbaudīt ne tikai labo laiku, bet arī pēdējās stundas jūrā. Sākumā nebojājam noskaņu ar motora troksni, tomēr bez tā ilgi iztikt nevar, ja gribam līdz tumsai nokļūt mājās.

Nu var biežāk izmantot binokli, jo kuģu paliek vairāk, tie peld uz Rīgu vai no tās. Liekas, ka to dara arī divi lieli kuģi tālumā, tomēr, kad piebraucam tuvāk, redzam, ka tie ir noenkurojušies vairāku jūdžu attālumā no Daugavas ietekas un izskatās kā izmiruši, jo komanda devusies atpūtā uz Rīgu.
Jau var saredzēt Daugavgrīvas bāku un krasta līniju. Man ir priekšpēdējā dežūra, bet gods ievadīt „Nameju” dzimtajā Meldru līcītī tiek Brunim. Tas notiek ap 17.30, 24. jūlijā.

- Jā-ā, brauciens nebija tas garākais, bet atmiņā paliekošs, - rezumē kapteinis, - domāju, arī jums nebija garlaicīgi. Tik dažādi laika apstākļi, tik īsā laikā bieži negadās. Žēl tikai, ka vētru jums nenācās izbaudīt!

Mēs, laimīgi krastā tikuši, piekrītoši mājam ar galvām. Nu, nu - vēl tik vētras mums trūka...
Pēc tradīcijas no kausa kopīgi tiek iztukšota otrā šampānieša pudele „uz atgriešanos”, un tad arī visi izklīstam. Mani savā ar somām piekrautajā opelītī kopā ar Uldi un Ilzi paņem Laimonis un atstāj autoostā pie Talsu autobusa.

Kāda ir morāle no šī brauciena? Kaut vai tāda – Latvijas jūras robeža ir 500 km gara, bet vēl ir liels retums tās krastos ieraudzīt pašmāju jahtas. Pat salīdzināt nevar mūsu retos un ar laivām trūcīgos jahtklubus ar to mastu mežu, kas redzams jebkurā Rietumeiropas piejūras pilsētā.

Un cik no šī apraksta lasītājiem ir bijuši kaut vai tādā, patiesībā ļoti īsā un vienkāršā, braucienā? Gribētos, lai atkal aktuāli kļūst kādreiz Krišjāņa Valdemāra teiktie vārdi – Latvji, brauciet jūriņā!