FAKTI
Laiks: 19. līdz 27. jūlijs
Maršruta garums: apmēram 1000 km
Vidējais dienas nobraukums: 120 km
Budžets: 500 Esti krooni
19. jūlijs Iesildīšanās diena
Rīga Lugaži (ar vilcienu) Valga
Hanja
75.62 km, laiks uz velo 5:54 h, vid. ātrums 13.88 km/h, grants
posmi - 25% no distances, ļoti paugurains
Jāatzīst, ka šis Igaunijas brauciens man
īsti nebija plānots, jo visu ziemu biju sapņojis par citu virzienu,
proti, doties uz valsti, kuru mans draugs sauc par "buratīno zemi".
Bija doma uztaisīt metienu apkārt Baltkrievijai. Sagādāju vīzu uz 19
dienām, apdrošinājos un pat devos ceļā, tomēr liktenis izspēlēja
ļaunu joku. Biju tā sakoncentrējies braucienam, ka stacijā sajaucu
vilcienus un attapos tikai tad, kad sāku braukt pretējā virzienā.
Sadusmojos un pateicu ķēniņa Lukašenko zemei nē! Arī pašam iekšā
kaut kas teica, ka šis kumoss ir par lielu.
Ceļojums sākās ar agro vilcienu uz
Lugažiem, kur nokļuvu ap desmitiem. Jāatzīst, ka arī Igaunijas
virzienā mani mocīja bažas, ka kaut kas varētu noiet greizi un
gandrīz arī nogāja: kad biju šķērsojis robežu, braucot pa Valgas
ielām, mani gandrīz sabrauca kāds onka. Viņš man esot uz galvenā
ceļa izgriezās burtiski 10 cm no mana velo un pat nepamanīja, ka es
tāds esmu. Ar pukstošu sirdi turpināju ceļu austrumu virzienā.
Braucu gar Latvijas Igaunijas robežu, kur bez robežstabiem acīs
iekrita "Euro velo" norādes, kas ļoti palīdzēja orientēties. Ne
Latvijā, ne Lietuvā tādu nav.
Šīs dienas mērķis bija sasniegt Hanjas
augstieni, kur atrodas augstākais Estu kalns Munameģis. Bija doma
braukt gar robežu, tomēr palasot karti, nolēmu braukt taisnāk un
šķērsot Karulas dabas parku diezgan ambiciozi, jo šodien manu
nesagatavoto ķermeni sagaidīs kāpumu, kritumu līkloči un samērā gari
grants posmi. Un kā vienmēr pūles atmaksājās ar skaistām ainavām un
romantiskiem Dieva pamestiem ciematiņiem. Patīkami pārsteidza arī
Eiropa, kas vienu, otru "grunteni" bija paspējusi noasfaltēt.
Apmēram pēc 50 km jutu, ka spēki ir izsīkuši brauc kā gribi,
vienalga uz priekšu neiet. Stundu atpūtos un atkal uz priekšu līdz
ciematiņam Rouge, kur par Eiropas naudu būvē tūristu centru. Rouge
ir priekšpostenis Hanjas dabas parkam, arī vieta, kur atrodas
Igaunijas dziļākais ezers. Patīkami pārsteidza arī informācijas
daudzums, marķēti ne tikai, velo, bet arī kājnieku maršruti, kas
kaut cik vērtīgās dabas teritorijās tiek rūpīgi kopti un uzturēti.
Latvijā vai Lietuvā šāds serviss būtu luksus lieta.
Līdz Munameģim šodien tomēr netiku, nakšņoju 2 km no tā divu iemeslu
dēļ: 1) skaista daba, 2) totāls nogurums.
20. jūlijs
Hanja Tartu pievārte
106.26 km, laiks uz velo 7:45 h, vid. ātrums 13.91 km/h, grants
posmi - 60% no distances, 50% no posma ļoti paugurains
Rīts sākās 5.00 ar saullēkta baudīšanu.
Pēc īsas fotosesijas atkal līdu teltī un snaudu līdz pl. 7.00. Kad
pamodos, saule jau bija augstu un patīkami sildīja. Tā laikam bija
atvainošanās par auksto nakti.
Pabrokastoju un pēc 10 minūtēm biju pie Munameģa, kur viss vēl
gulēja. Uzkāpu. Nekā īpaša. Mūsu Gaiziņš ir skaistāks, bet ne tik
sakopts. Tālāk bija doma pa asfaltu taisni doties
uz 20 km attālo Voru, tomēr tuvējā pagriezienā "Euro velo 4"
ievilināja ceļā pa romantisku "grunteni", kas vijas pa Hanjas dabas
parku. Un atkal nekļūdīgi. Superīgs laiks, perfekta "gruntene" un,
protams, ceļš ar paugurainiem līkločiem. Jāatzīst, ka Esti ļoti
rūpējas par saviem ceļiem. Esmu nobraucis gandrīz 200 km, bet neko
sliktu par ceļiem nevaru pateikt. Ar tādiem murgiem, kā dažviet
Latvijā vēl neesmu sastapies.
Kad atkal tiku uz asfalta un, atpūzdamies
gozējos saulītē mani apsteidza bars ar somu velotūristiem, kurus
ceļā pavadīja un somas veda mikroautobuss. Visi kā viens centās
parādīt savas Estu valodas zināšanas, sveicinādami mani ar vārdu "Terre",
kas Igauņu valodā laikam nozīmē labdien. Tad, kad pagriezos Tartu
virzienā, kustību pamatīgi traucēja pretvējš. Kādā krustojumā atkal
nolēmu doties taisnāk pa nelieliem meža ceļiem. Tomēr šoreiz tie
mani nedaudz pamocīja, jo bija smilšaini un bedraini. Posmu
pieveicot, biju priecīgs, ka esmu nokļuvis pie viena no pēdējiem šā
apvidus ezeriem un varu taisīt lielo atpūtu. Tālāk ceļā būs vienīgi
lielais Peipuss.
Uz maršruta beigām, pasākums pārvērtās
par tādu kā pārbraucienu, kur baudu sagādāja vienīgi pats brauciens.
Tomēr viena lieta no tā gan spilgti paliks atmiņā: braucot pa šoseju
sajutu neparastu smaržu. Tā man atgādināja smaržu ko savās lauku
mājās jutu, staigājot garām vietai, kur bija nobriedušas meža
zemenes.
Tomēr šeit ir ceļš. Pēc mirkļa apķēros,
ka smarža var nākt no liela daudzuma dārza zemeņu. Liku pa bremzēm.
Jā milzīgs laiks ar zemenēm. Nometi riteni un kā mazs bērns lecu
laukā iekšā. Nu tik smaržīgas un saldas!.... Nezinu, kas man bija
uznācis? Paldies Dievam, ka lauks bija liels.
Lai gan šodien vēl gribējās pabraukt,
nakšņoju skaistā vietā pie lielas upes ar nosaukumu "Emajogi", jo
ezeru tuvāko 10 km rādiusā nav un arī nevajag. Šeit ir skaisti un
ērti. Nomazgājos, no visas sirds paēdu un priecājos pa skaisto
saulaino un mierīgo vakaru.
21. jūlijs
Tartu Peipusa ezera ziemeļu daļa
122.04 km, laiks uz velo 8:09 h, vid. ātrums 15.23 km/h, grants
posmi - 10% no distances, līdzens.
Pamodos 5.00, tieši pirms saullēkta. Lai
gan bija auksti, patiesi priecājos, caur fotoaparātu vērojot, kā
virs ūdeņiem migla kausē saules starus. Pēc brīža ielīdu teltī
pasildīties. Tā kā vairs aizmigt nevarēju ap sešiem cēlos augšā,
kārtīgi pabrokastoju un devos ceļā ar mērķi rīta cēlienā sasniegt
Peipusa ezeru. Ātrā gaitā slīdēju garām maziem estu ciematiņiem,
kuri vietām pat neizskatās kā mūsu klasiskie ciemi tikai dažas
mājas un pasta nodaļu. Veikali ir retums.
Tā kā ļoti labi jutos un arī laiks bija
brīnišķīgs, nolēmu atkal uzmest līkumu pa grants ceļu "Euro velo"
distancē un sākt Peipusa ezera apskati ar pašu pirmo vecticībnieku
ciematu Varnju. Gruntene bija īsts murgs (pirmā Igaunijā), laikam
jau tāpēc, ka drausmīga nomale. Pēc 12 km cīņas visas grūtības
izgaisa, jo ierados vietā, ko pirms tam nekad nebiju redzējis
vecticībnieku ciems, kura arhitektūra un cilvēku dzīvesveids atrodas
citā laika dimensijā. Īstas krievu mājas ar "dvoriem", kādas Latvijā
nekur neesmu redzējis, tas visas kā viena pēc viena parauga.
Un galvenais, ka vecas, ļoti vecas. Pilnīgi cita pasaule. Kā
fotogrāfs es tur varētu mēnešiem "ganīties".
Tā es virzījos pa piekrasti, gar
neskaitāmām vecticībnieku mājām 7 km garumā, līdz sasniedzu skaistu,
smilšainu pludmali, un nolēmu taisīt lielo atpūtu. Vēl nebiju paēdis
pusdienas, kā piebrauca divi velosipēdisti. Nu, protams, ka vācieši.
Aprunājāmies. Teica, ka esot Lībekas un jau otro nedēļu ceļojot pa
Baltiju. Ar patīkamu atpūtu mana pirmā un patīkamā dienas daļa
beidzās. Likstas sākās ar to, ka man diezgan spēcīgi sāka sāpēt
zobs, jeb smagana. Turpināju braukt cerībā, ka pārstās, tomēr km pēc
km, nekā. Sapīcis braucu no ciema uz ciemu gar Peipusa piekrasti un
lūkoju piemērotu vietu nakšņošanai.
Pēc vairākiem km un ceļa remonta posma pārvarēšanas, Peipusa ezera
ziemeļu daļā atradu skaistu vietu pie kādas upes, kas ietek ezerā.
Bērziem noauguši upes līkloči un izcili rāmais laiks solīja labu
atpūtu. Tomēr noskaņu un apetīti maitāja sāpošais zobs. Agri līdu
teltī cerībā, ka sāpes naktī pāries.
