ĀRZEMĒS
Krimas brauciena piezīmes
jeb "Par vienu sistu dod divus nesistus"
06.-18.08.2004

Indulis Āboliņš
Autora foto

Lappuse: 1  2  3

Sākšu visu no sākuma kā bija, ar pašu pirmo dienu, lai nav jāgarlaikojas ar dažādiem ievadiem.

1. diena

Kā jau ierasts, brīvo dienu taupīšanas nolūkos 6. augusta vakarā, īsti lāga nesagaidot darba dienas beigas devos uz mājām, lai kopīgi ar Ģirtu (centīgākie lasītāji Ģirtu Gansonu būs jau ievērojuši no maniem iepriekšējiem rakstiem par Sibīrijas un Kaukāza braucienu aprakstiem) dotos uz Rīgas dzelzceļa staciju. Kaut arī ar auto bijām pievesti diezgan tuvu, tomēr neko viegls tas gājiens nebija, jo vienā rokā bija jānes iepakotais velosipēds un otrā rokā visas pārējās mantas. Stacijā satiekam trešo ceļabiedru Mārtiņu (Mārtiņš Vīksna - netīšām atrasts puisis, kas pēc milzīgas svārstīšanās tomēr piekrita pievienoties mūsu "pulciņam"). Par spīti lielajai burzmai, kas valdīja uz perona un šaurajā vagona gaitenī, mums izdevās ne vien pašiem ierausties vilcienā, bet pat iedabūt savus velosipēdus. Protams, viss būtu daudz vieglāk, ja pasažieru pavadītāji neuzskatītu, ka viņiem līdz pēdējam vilciena atiešanas brīdim vajag tusēties pa vagonu. Bet tāda nu tā krievu tautas mentalitāte ir. Bez mums vagonā ir iekāpis vēl viens trakais ar velosipēdu – Jānis, kurš no mums gluži neatkarīgi arī dodas uz Krimu, lai pievienotos savai draugu grupai, kas tur jau ir uz vietas. Visā visumā ar īpašu oriģinalitāti neesam izcēlušies, jo letiņu Krimā šovasar bija "ka biezs".

Kad vilciens beidzot ir uzsācis ceļu uz Simferopoli, vagonā bez mums ir palikuši gandrīz tikai vienīgi krievu tautības bērni, kuri visi dodas uz vasaras nometni Arteku. Šis visu padomju bērnu sapnis ir kļuvis par nopietnu komerciālu iestādi, kur turīgāku vecāku atvases var mēnesi atpūsties no vecākiem un izbraukāties ekskursijās pa Krimas skaistākajām vietām. Katrā ziņā bija diezgan jautri, piemēram, Ģirtam un man izdevās meitenēm iestāstīt, ka esam ne tikai brāļi, bet pat dvīņu brāļi.

Pirmais vakars pagāja kā jau daždien vilcienā, spēlējot zolīti, dzerot vilciena pavadones piedāvāto tēju un reizēs, kad "lielais" zaudēja, visi ierāvām pa lāsei brūkleņu nastoikas. Meitenes, gan labprāt būtu pievienojušās pie nastoikas iztukšošanas, taču ņemot vērā ierobežotos resursus un arī respektus pret bērnu grupas vadītāju (par meiteņu vecumu es nemaz labāk vispār neko neteikšu...), mums šāds devīgums nešķita pietiekami lietderīgs. Tikām apvainoti nedžentelmeniskumā utt., bet nu dzīvē visus labumus nevar gribēt. Tiesa, Jāņa Viļņā nopirktā pica ātri pazuda apkārt sapulcējošos bērnu mutēs.

Jānis izcēlās ar to, ka spēlēja "lielo" gandrīz vienmēr, kad vien tika pie teikšanas. Atlikušās divas reizes viņš veiksmīgi pakāsa "mazo zoli" un visa rezultātā iedzīvojās krietnos mīnusos. Pie šitādas attieksmes pret spēli nav nekāds brīnums, ka mūsu vienīgā nastoikas pudele noplaka ātri.

2. diena

Nekā ievērības cienīga par šo dienu nevaru atcerēties. Vakarpusē, Jānis par kaut kādām mazām naudiņām nopirka Ukraiņu meloni. Ļoti garšīga, salda un gatava līdz pat miziņai. Nevar ne salīdzināt ar tām zaļajām un negatavajām lielveikalu melonēm, kas ievestas no ES, Brazīlijas u.c. Vakarpusē meitenes mūs nomocīja ar lūgumiem, lai izstāstām kādu dzejoli, anekdoti vai ko citu. Cita starpā Ģirtam ļoti padevās dzejolis par dakteri Ai-kā-sāp un pie tam krieviski. Gulēt aizgājām vēlu. Gulēt bija grūti, jo pa labajām Ukrainas sliedēm vilciens brauca palēkdamies. Ātrums liels un brīžiem bija tā kā neomulīgi, un likās, ka ne vien velosipēdi nogāzīsies no plauktiem, bet pats vilciens noskries no sliedēm.

3. diena

Vēl guļot ēdu zem spilvena sabērtos riekstiņus ar rozīnēm (labi, ka meitenes nebija iespiedušas zobu pastu) un vēroju aiz loga slīdošo ainavu ar milzīgu stepi. Pēkšņi vilcienam abās pusēs parādās milzīgs ūdens klajums. Esam nokļuvuši šaurumā - Perekopā, kas savieno Krimas pussalu ar pārējo Ukrainu. Kā zināms, Perekops bija vieta, kur latviešu strēlnieki izcīnījuši savu pēdējo kauju pret baltajiem (ja nemaldos, tas bija ap 1920. gadu), nospļāvās un paņēmuši bruņuvilcienu devās atpakaļ uz mājām, lai uzsāktu godīgu dzīvi jaunizveidotajā Latvijas valstī.

Meitenes mums atdod no mājām sadotos cepumus un banānus un izspiež no mums ierakstus savās atmiņu kladēs. Cerams, ka mēs tās pārāk nepieķēpājām, jo pārējie ieraksti tur bija sarakstīti skaidrā krievu valodā, nevis ķeburainā krieviski rakstīt nemākošā rokrakstā.

Vispirms jāsamaina nauda, jo Rīgā grivnas pa normālu kursu nemaz nevar nopirkt. Nobraucam garām Ļeņina piemineklim, uztaisām obligāto foto un tur pat netālu samainām savus dolārus pret grivnām.

Paēdam kārtīgā padomju laika ēdnīcā "stolovaja", kaut gan apkārt ir pilns ar daudz jaukākām ēstuvēm. Apēdām pēdējās griķu un kotlešu, kā arī soļankas porcijas. Dīvainākais bija tas, ka nevarēja nopirkt saldējumu, jo pie tā stenda, kur atradās saldējums, nebija pārdevējas un otra pārdevēja nebija tiesīga pārdot saldējumu.

Mūsu ceļi ar Jāni šķiras, jo šis ar savu viegli aprīkoto šosejnieku aiztraucās uz Aluštu. Mēs turpinājām savu ceļu pa šoseju, kas virzījās uz Feodosiju. Izbraucot no Simferopoles redzamas Krimas tatāru jaunceltnes, kuras būtiski atšķiras no slāviskās apbūves. Vietām ir arī pa kādai nesen būvētai mošejai ar skārda jumtu.

Rodas pirmā ķibele. Kādā nobraucienā man izdodas pārsist pakaļējo riepu. Ģirts gan ir atkal iegājis savā ārprātīgajā močīšanas ritmā un ir aizspēries tālu priekšā. Bļauju cik jaudas, bet šis neko nedzird un tik vālē uz priekšu. Tikai pēc Mārtiņa svilpieniem apstājas. Kameru veikli nomainām. Debesis velkas uz pērkonu un pat nedaudz līņā, bet ceļu turpinām.

Reljefs maigi viļņains un nelieli kāpumi mainās ar patīkamiem nobraucieniem. Ātrumi lejupceļā ap 40 km/h, reizēm arī nedaudz vairāk. Braucot uz leju apdzenam traktoru ar siena kravu. Garām braucošās mašīnas signalizē. Un tad kādā garā nobraucienā viss ceļojums pēkšņi iegūst citas aprises. Gandrīz uz līdzenas vietas zaudēju līdzsvaru un atjēdzos, kad jau šļūcu ar ceļiem un elkoņiem pa grubuļaino asfaltu. Galvā jau slīd visādas apokaliptiskas domas par izdraņķēto braucienu un sabojātajiem locekļiem. Ielidoju grāvī, taču tūlīt rāpjos ārā. Kājas vienās asinīs. Augšā apstājusies kāda balta toijota, kuras vadītājs kaut ko nikni man stāsta, bet es neko nesaprotu, tik sajēdzu, ka šis rāda, ka vajag ar ūdeni skalot brūces. Saku, lai šis brauc prom, jo manu, ka manējie apgriezušies atpakaļ un brauc pie manis. Sāku ar minerālūdeni skalot savus pušumus. Kreisajam celim divas vaļējas brūces, labajam celim nobrāzumi un sānos izrauts krietns robs, karājas kaut kāda ļecka. Plaukstām arī vietām norauta āda, taču visbēdīgāk izskatās labās rokas apakšdelms, kas ir krietni apdīrāts un pie elkoņa izsisti pāris nesmuku caurumu, kuros iedauzītas iekšā zemes un akmeņi.

Piesteidzas puiši un sākas kaut kāda rīcība. Bet nu ir skaidrs, ka neviens šādā situācijā līdz šim nav bijis un viss notiek nedaudz haotiski. Šie man prasa kur ir aptieciņa. Mēģinu atcerēties, kur ir ievietota aptieciņa, ko arī atrod. Mārtiņš man iedod pretsāpju zāles, liek nogulties un sāk kaut ko stāstīt, ka viņam reiz kādam džekam... Man uznāk besis un viņu palūdzu, lai to stāstu izstāsta kādu citu reizi. No vietējā dārziņa piesteidzas kāds vietējais ar spaini auksta ūdens, kas nāk pašā reizē, jo man jau nāk ģībonis. Ar auksto ūdeni skaloju brūces un mazgāju seju – paliek labāk.

Kamēr es tur ņemos, Ģirts stopē mašīnu, Mārtiņš sāk vākt kopā manas pa ceļu izkaisītās mantas. Pēc kādām 20 minūtēm tas arī izdodas un viens pusmūža vīrs paņem mani un Ģirtu un aizved līdz miestam, ko sauc Zuja, kur man māsiņas sniedz pirmo palīdzību. Izvēršas diskusija, vai mani notrieca mašīna vai arī nenotrieca, bet man tomēr liekas, ka man pašam nepaveicās un, ka mākslīga vainas uzvelšana neesošam gaišas krāsas žigulim pie nekā laba nenovedīs, pie tam vajadzēs vēl skaidroties ar mentiem. Es gan uzstāju, ka man vajadzētu šūt celi un varbūt vēl kādu vietu, bet uz vietas to tās meitenes nevarot darīt. Manus pušumus apstrādā un uzliek tiem smukus ielāpiņus. Nobrāzis esmu arī sānus. Kļūstu jau smaidīgāks un uz dzīvi sāku raudzīties cerīgāk. Kamēr mani apstrādā, Ģirts ar Juru aizbrauc pakaļ kaut kādai smērei un pārsējiem.

Tikmēr Mārtiņš ar vietējo no dārza ir savācis manas mantas. Brilles ir sasistas un salocītas, velosipēda lukturis sašķīdis un pat baterijas ir iedauzītas, somām nelieli caurumi. Par laimi velosipēds ir gandrīz braukšanas kārtībā. Ģirts Juram (tā to veci sauc) piedāvā naudiņu, bet šis naudu neņem un vēl noorganizē manu aizvešanu līdz viņa dāčai. Viņam ir uzbūvēta paliela saimniecības telpa, kur šis pa nakti pats guļ un sargā savu rožu lauku. Sieva šim kārto rozes un sagatavo pārdošanai. Pēc kāda laika piebrauc arī abi ceļabiedri. Kamēr es iekštelpās atpūšos, tikmēr šie mēģina sakārtot izļodzīto bagāžnieku.

Ģirts prasa, vai varam turpināt ceļu un kaut kur palikt pa nakti teltī? Iekšēji par to pārliecības nav, bet saku, ka jā. Pienāk vakars un man par lielu atvieglojumu, Jura piedāvā palikt pie viņa pa nakti saimniecības ēkā. Netālu, pie tatāriem, mums vēl tiek uzsauktas varenas vakariņas ar gaļas zupu un diviem otrajiem gaļas ēdieniem. Izskatās, ka Jura ar savām rozēm pelna diezgan labi. Šim esot draugs armijā un zaldātiņi viņa saimniecībā izdara visus smagos darbus. Esot arī viens krutāks draugs, kas naudu pelnot ne pārāk tīrām metodēm, bet no šī viņš naudu biznesa attīstībai nekad neesot ņēmis, jo tas var sabojāt draudzīgās attiecības. Toties kāds cits esot pieņēmis palīdzību, par kuru nopircis kravas auto, ar ko tagad pārvadājot preces, bet nu parāda sajūta to tagad pavadot.

Vakarā Jura ierosina, ka vajag pārsmērēt brūces ar smēri, lai labāk dzīst. Lūdzu, lai Ģirts palīdz. Rokas visiem netīras, tāpēc Ģirts saka, ka par higiēnu negarantē. Kaut kā lielāko daļu brūču sasmērēju un par jaunu uzlieku tīrus ielāpus. Visam pa vidu vēl ņemas neliels kaķēns, kas urķējas pa maniem izlietotajiem apsējiem un kaut ko laiza. Šo mani nervi netur un kaķi izmetu ārā, blakus telpā.

Gulēt dodamies ar tādu domu, ka nākamajā dienā es tomēr varēšu braukt ar velosipēdu. Es varu gulēt gultā, bet Ģirts ielokās "razkladuškā", savukārt Mārtiņam ir iespēja gulēt uz betona grīdas, vai arī uz dēļu čupas. Nezinu, kā šiem ar miegu, bet man visai draņķīgi. Sāp roka, jūtu, ka guļammaiss piesmērēts ar asinīm un limfu. Nāk prātā arī visādas nejēdzīgas domas. Jo ilgāk es tā domāju, jo vairāk saprotu, ka man nav nekāda vēlme ar visām manām brūcēm dzīties pa kalniem ar velosipēdu, saies iekšā putekļi, sviedri un būs vienas vienīgas nejēdzības.

4. diena

Kaut kā esmu nomocījis līdz rītam. Izstāstu Ģirtam un Mārtiņam, ka laikam tomēr mūsu ceļi uz kādu brīdi šķirsies, jo vispirms man jāsaved sevi kārtībā, un tikai tad var domāt par tālāko braucienu. Jutos ļoti pateicīgs par Ģirta frāzi: "Es Tevi ļoti labi saprotu." Labi, ka bijām trīs, jo, ja mēs būtu divi vien ar Ģirtu, tad viņam būtu izbojāts brauciens, bet tagad tikai viens piedzīvojums vairāk. Zvanu Mārim (tam pašam, kas strādā Katastrofu medicīnas centrā), jo šim kā nekā lielāka pieredze ar šādiem gadījumiem. Tomēr vienīgais ko viņš var ieteikt - sazvanīt apdrošinātāju. Ņemu savu polisi un zvanu uz Čehiju, kur atrodas palīdzības centrs, kur man apsola pēc minūtēm 20 atzvanīt un pateikt ārstu pie kā griezties. Tā kā neviens neatzvana, tad pēc kādas stundas zvanu atkal. Puisis telefona galā izstāsta, ka jābrauc uz Simferopoles 6. slimnīcu. Ģirtu un Mārtiņu palaižu, lai dodas vieni paši tālāk, kā plānots, bet pats dodos uz Simferopoli.

Veiksmīgi nonāku līdz 6. slimnīcai. Reģistratūrā es prasu, kur es tāds apdauzīts, lai tagad griežos. Sūta pie terapeita. Iekšā bezdarbībā nīkst trīs ārstes un aizrāda man, ka es ne tur esmu ieradies, un ka man taču jādodas uz traumu punktu ar 6. trolejbusu. Nekas neatliek kā paklausīt. Trolejbuss piebāzts, bet mans paskats ir diezgan briesmīgs un mani pat palaiž apsēsties. Traumu punktā mani piespēlē kādam dakterim, kas man aizrāda, ka vajadzējis jau vakar pie šī ierasties, jo brūcēs jau esot infekcija. Parakstos, ka esmu saņēmis poti pret difteriju un stinguma krampjiem, kaut gan liela pārliecība par to pašam nav. Atceros, ka kādreiz esmu potēts pret difteriju, ceru, ka arī Latvijā šīs abas potes veic reizē. Ukrainas slimnīcās sistēma tāda, ka pats nopērc zālēs, saites un visu pārējo un tikai tad tiek veiktas visas nepieciešamās procedūras. Antibiotika, šļirce, saites un vēl kāda antibiotika kopā izmaksā 13 grivnas (vēlāk man Rīgā pateica, ka viens flakoniņš maksājot 5 lati un pie tam to parasti laižot vēnā...). Dakteris rāda, ka šim arī vajag iešķiebt saujā tā, lai sanāk konjakam. Šķīros no 25 grivnām, kas gan ir diezgan smieklīga summa, bet nu tāds pirmais reālais manis maksātais kukulis dzīvē. Māsiņai arī 5 grivnas par pārsiešanu, kaut nebūtu bijis žēl dot arī 10. Pārsēji gan tik draņķīgi sanāca, ka man pašam pilsētā vajadzēja pārtīt abus ceļus, jo citādi marles krita lejā.

Pēcpusdienā pārrodos Juras dāčā un liekos gulēt.

Lappuse: 1  2  3