Laiks:
18. līdz 28. jūlijs
Maršruta garums: apmēram 1200 km
Vidējais dienas nobraukums: 120 km
Budžets: 120 LTL
18. jūlijs Iesildīšanās diena
Ķekava
Vecumnieki Skaistkalne Birži
85.58 km, laiks uz velo 5:14 h, vid. ātrums 16.42 km/h
Saaukstēšanās dēļ ceļojums par divām dienām aizkavējās un gandrīz
vai ironiski sakrita ar pagājušā gada
braucienu apkārt Latvijai.
Ne īsti pilnībā atlabis 12.00 izbraucu no Ķekavas Lietuvas
republikas virzienā. Tā kā lielais karstums bija pagājis, jau pēc
pirmajiem kilometriem nācās no neliela lietutiņa slēpties zem
tuvējiem kokiem. Tālāk līdz Skaistkalnei diezgan vientuļi, tomēr
pozitīvais bija lielais meža zemeņu daudzums, bet negatīvais
brāzmains sāna vējš.
Jāpiebilst, ka šogad braucu ar pavisam jaunu
"Schwinn" velo ar 28
collu riteņiem, daudz mīkstāku sēdekli u.c. "ekstrām". Nezinu,
varbūt man tā tik šķiet, bet velo brauc līganāk, ātrāk un
pārvietoties ir komfortablāk. Vēl nezinu, kā velo uzvedīsies kalnos
un grants posmos.
Netrenētie muskuļi jau pēc pirmajiem 50 km sāka pagurt. Simboliski
pārbraucu pāri Mēmelei, parādīju lietuvietei pasi un nolēmu šodien
sasniegt 20 km attālos Biržus. Pirmie km Lietuvā atmiņā paliks ar
sauli vienā ceļa pusē un negaisa mākoņiem otrā. Tā kā lietus pret
mani bija iesāņus, nolēmu no tā aizbēgt. Arī vēja virziena maiņa man
palīdzēja. Tā nu es ar pilnu tvaiku "bēgu" Biržu virzienā cerībā, ka
lietus nenoķers. Tā arī notika. Šo ieceri palīdzēja sasniegt arī
labie leišu ceļi. Braucot redzēju ganāmies stirnas.
Ar
sāpošām kājām iebraucu Biržos. Apskatīju vietējo pili ar grāvi
apkārt un pie lielā ezera atradu klusu vietiņu nakšņošanai. Kad sāku
vārīt kafiju, pamatīgi uzlija.
Tā kā
atrados zem kokiem, lietus man netraucēja. Bija patīkami vērot, kā
vienā ezera malā spīd saule, bet otrā spēcīgi līst. Te nu arī pirmie
mākslas foto.
19. jūlijs
113.31
km, laiks uz velo 8:08 h, vid. ātrums 14.31 km/h
Cēlos
5.00, jo naktī bija vēss un viss kondensējās. Ezerā, turpat netālu
redzēju peldam bebru. Ātri pabrokastoju un devos ceļā, lai sasniegtu
daudz skaistākas un paugurainākas vietas un arī Lietuvas ezeru
sistēmu, kuru vēlāk pie sevis nosaucu par Lietuvas Latgali.
Debesis bija līdzīgas vakardienai dūmaka un lieli mākoņi. Pirmos
15 km nolidoju diezgan ātri. Ap 8.30 aktivizējās vakardienas vējiņš,
tādēļ braukt kļuva grūtāk, arī ainavā nekā skaista. Ap 10.00
izbraucu cauri Pandelis pilsētiņai, devos tālāk uz Skapiškiem, kur
paredzēts iemēģināt pirmās leišu "gruntenes". Braukt kļuva arvien
grūtāk, traucēja pretvējš un sāpošais celis. Iepriekšējā dienā, man
nemanot, sēdeklis bija patvaļīgi noslīdējis zemāk un līdz ar to
kājām bija nepareizs "miniens". Tāpēc iesaku visiem vienmēr
uzmanīties, lai sēdeklis nebūtu ne par zemu, ne par augstu.
Kad
sākās pirmie kāpumi, neviļus jutos kā Latgalē, tikai te lauki
nedaudz sakoptāki. Vēlāk nācās konstatēt, ka jaunais velo grants
ceļiem ar kāpumiem nav piemērots. 21 pārnesums (pagājušā gada 27
vietā) ir par maz, dažos pauguros velo nācās stumt.
Pirmo
reizi nācās vilties "Jāņa sētas" Lietuvas kartē. Vietā, kur kartē
bija jābūt lauku tiltiņam, tā nav jau vismaz pēdējos 5 gadus. Lai
izvairītos no 20 km līkuma, nolēmu upi šķērsot brienot un tad
cīnoties ar brikšņiem un nātrēm, pa vecā ceļa kontūrām nokļūt
civilizācijā. Lielo atpūtu taisīju ciematā, kas atrodas ezerā uz
salas. Kādreiz tur ir bijusi muiža, tomēr komunisms to pilnībā
degradējis.
Tālāk
vēl viens pārsteigums (patīkams). Vietā, kur bija jābūt grants
ceļam, par ES naudu jau bija asfalts. Priecīgs nolidoju vēl 20 km
līdz Sārta ezeram, kur atradu labu vietu nakšņošanai. Te iepazinos
ar vietējiem leišiem, kuri izrādīja interesi par manu ceļojumu.
Paēdu un sāku pārdomāt kas lietuviešiem ir, bet letiņiem nav.
20. jūlijs
102.12
km, laiks uz velo 7:46 h, vid. ātrums 13.38 km/h
No
rīta pie ezera bija baigā migla, tāpēc izbraucu nedaudz vēlāk un pēc
40 min. sasniedzu ciemu "Dusetas" kā man vēlāk iztulkoja tas
nozīmē divi rati, kas ezerā nogrimuši.
Pēc
šī miesta Zarasai virzienā gāja vaļā kārtīgi kalni, bija sākusies
Lietuvas Latgale. Kalni, lejas un skaistas ainavas ļoti skaisti,
tomēr braukt grūti.
Interesanti, ka leiši maznozīmīgus ceļus asfaltē tā, ka braucamā
daļa (cietais segums) ir normāla Latvijas ceļa pus platums. Lai
mašīnas izmainītos, tām jāuzbrauc uz ceļa malas. Neērti, toties
racionāli būvniekiem un asfalts lauciniekiem, kas viņu biznesam ir
kritiski, jo pamestība (arī Lietuvā) ir tur kur nav vai ir slikti
ceļi. Neparasti bija arī redzēt greideru uz grants ceļiem un to
remontu. Latvijā kopš padomju laikiem neko tādu neesmu redzējis. Arī
grāvju malas viņiem visur ir rūpīgi izpļautas.
Bija
ļoti neparasti vienlaicīgi braukt pa paugurainu apvidu un pa
asfaltu. Latvijā, ja ir kalni, tad ceļi ir parasti grantēti. Pēc
pārvarētiem 25 km nogriezos uz "grunteni", lai pa to iebrauktu
Augstaitijas nacionālajā parkā. Atkal pauguri un atpūta pie liela
ezera. Tur apmācās, bet nelija. Tad izbraucu 10 km pa meža ceļu, kur
atkal paēdu zemenes un šoreiz arī mellenes. Šādi posmi vienmēr
spilgti iespiežas atmiņā ar labo ceļu, mājīgumu un klusumu.
Pēcpusdienā sasniedzu šīs dienas interesantāko vietu, kur apmēram 7
ezeri veido tādu kā riņķi, atstājot vidū zemi 4 km diametrā. Tur
viss sakopts un redzams, ka tūrisma resursi plaši tiek izmantoti
iekšzemes tūrisma vajadzībām. Un tūristi Lietuvā patiešām ir.
Jāpiebilst, ka Lietuvā bez nacionālajiem parkiem ir reģionālie
parki, kura teritorijā 30 km no Moletai, meža ieskauta ezera krastā,
tad šodien arī nakšņoju. Šodien neiztika bez apmaldīšanās meža ceļu
labirintos, un patīkams pārsteigums bija uzietā aveņu plantācija.
