ĀRZEMĒS
Forza, La Pedaleda
Jeb kā divi latvju amatieri "iesildīja" 2005. gada pasaules čempionātu MTB :)

Normunds Lisovskis
Autora foto. Plašāka fotogalerija ir pieejama sadaļā "Foto" - šeit!

Līdz izbraukšanai no Latvijas pamazām tika sagrābstīta papildus informācija par maratonu. Galvenie fakti ir sekojoši:

Trases profils (augstuma metri virs jūras līmeņa) un trīs pārejas:

Papildus vēl atklājās, ka šogad notiek jau 12. sacīkste, ka La Pedaleda ir Itālijas top MTB gonka, un ka Liviņjo šogad uzreiz pēc Pedaledas notiek UCI pasaules čempionāts tādās MTB disciplīnās kā cross country, downhill, 4 cross un trial. Un La Pedaleda ir iekļauta pasaules čempionāta oficiālajā programmā kā iesildošais pasākums un oficiālais "side event". Vaaaau! Izrādās, mēs piedalāmies pasaules čempionātā! :)))) Katrā ziņā, PČ cross country aplis daļēji sakrita ar La Pedaledas trasi!!! Bet nu pie lietas…

Sestdiena, 27. augusts

Ap pusdienlaiku ieripinām ar auto Liviņjo ielejā, ko vietējie lepni dēvē par Mazo Tibetu. Zināma asociācija vismaz Alpu līmenī ir, jo šajā noslēgtajā kalnu stūrī viss atrodas 1800 metrus un vairāk virs jūras līmeņa. Tas ir pietiekami daudz, lai neaklimatizējies organisms no Piejūras zemienes uzsākot aktīvu sportošanu vienkārši "nosprāgtu" :) Taču esam it kā gatavi – iepriekšējo nedēļu pavadījām kāpjot kalnos līdz 3000 m augstumam.

Liviņjo centrā Kristiāns kā sadedzis lec ārā no mašīnas un dodas ķemmēt… velo nomas! Viņš vēl Rīgā izdomāja, ka nav ko stiept savu velo līdzi uz vienu pasākumu (viņš uz Horvātiju pēc tam nebrauc). Taču pa telefonu neviens neko nerezervēja, un, jo tuvāk nāca pasākuma diena, jo nervozāks viņš kļuva – tūristi, itāļu siestas… nez vai tiks pie velosipēda vispār? Smejam, ka kaut kādu krāmu jau vienmēr atradīs :)

Pēcpusdiena. Mēs ar Ingrīdu jau iekārtojušies kempingā, paēduši. Sāk līt. Pēc dažu stundu prombūtnes ierodas Kristiāns – slapjš, bet laimīgs: ir velosipēds! Meklējoties starp kalnos nodrillētajiem graustiem, kādā veloveikalā boss bija ieteicis brītiņu uzgaidīt, jo drīz atgriezīšoties klienti ar pāris labiem aparātiem. Tā arī bija! Saimnieks vēl papildus uzlika jaunus bremžu klučus. Vienīgais, kas Kristiāna iznomātajā aparātā nodod viņa plebejisko izcelsmi – kājiņa!!! :) Tik pazemojošs aksesuārs, protams, kempingā tiek noskrūvēts. Jaunais velosipēds uz pasākumu tiek pagodināts arī ar automātiskajiem pedāļiem, kas ļaus izmantot līdz paņemtās velokurpes.

Vakarā atrodam sacensību centru, piereģistrējamies. Pretī saņemam maisu ar sacensību atribūtiku un sponsoru dāvātajiem labumiem: T-krekls, zeķes (multisporta!), batoniņš, Kyboom sporta dzēriena pulvera paciņa...

Dodamies baudīt Liviņjo, kas vispār ir utopiska vieta zemes virsū! Tax-free zona kopš mūžseniem laikiem. Lētas ir ne tikai tradicionālās akcīzes preces - alkohols, parfimērija, tabaka, bet arī viss pārējais caurmērā ņemot. Degviela laikam pavisam konkrēti ir lētākā Rietumeiropā (Itālijā – 1,27 eiro, Liviņjo – 0,85 eiro par 95. benzīna litru). Tiesa, kādus 10 km garajā ielejā to degvielu nav īsti, kur nokurināt :). Turklāt (!), sabiedriskais transports Liviņjo ir bezmaksas un kursē ar apskaužamu regularitāti…

Svēdiena, 28. augusts

Drēgns, auksts rīts, debesis nomākušās, ik pa brīdim smidzina. Laiks kā jau saulainajā Itālijā… Pusdeviņos kāpjam riteņos un minamies uz kādus 3 km attālo starta vietu Liviņjo centrā. Velosipēdisti kā skudras no visām ielejas pusēm tiecās uz pilsēteles centru. Taču tuvojoties centram, parādās skudru pretkustība…Kas notiek?! No pretimbraucoša itāļa tekstiem izlobu vārdus "partenza" un "dieci" – ahā, starts pārcelts no deviņiem uz desmitiem! Itāļu bardaks, laikam cer sagaidīt sauli… Nu mēs jau atpakaļ uz kempingu (tas ir pret kalnu :)) nemīsimies. Dodamies tusēt pie starta, kur tādu tusētāju ir gana daudz. Varam aplūkot tehniku: acīs krīt, ka XTR un disku bremzes te ir iztikas minimums, nemaz nerunājot par acij netveramām rāmju, dakšu u.c. komponenšu hi-tech niansēm. Tāpat es laikam esmu vienīgais, kas startēs ar tradicionālajiem pedāļiem :) … Laiks sāk skaidroties, taču joprojām ik pa brīdim uzsmidzina. Starta koridorā notiek masu rotaļa "pastum, pastum, pies!" stilā. Pasākumu diriģē mākoņi, bet dalībnieki draudzīgi novelk vai uzvelk savas jakas…

Gaidam startu...

Organizatori nobīda oficiālās runas, un desmitos tiešām sākam pedalēt – La Pedaleda iet vaļā! Starts tāds vētrains – pirmais km cauri Liviņjo, kur vietējie iedzīvotāji demonstrē labākās itāļu tiffozi (tā gan laikam sauc itāļu futbola fanus :)) iemaņas – nenormāli uzmundrinoši! Tiesa, man nepalīdz – apdzen visi, kam nav slinkums un izņemot Kristiānu :). Vispār jāpasaka, ka man šis ir pirmais MTB maratons sportiskajā dzīvē (neesmu braucis pat Latvijā!), nav nekādas pieredzes par taktiku un stratēģiju, kaut kādu spēku dalīšanu utt. Paļaujos uz Kristiāna viedo domu: "Sākumā nevajag skriet, bet beigās varbūt trasē būs vēl kāds, ko varēs apdzīt!" :)

Pirmajā kalnā virs Liviņjo visi jau ir izģērbušies. Pēc pirmajiem diviem kāpuma km (+200 metri pamatā pa asfaltu) seko gandrīz 2 km garš nobrauciens – nedaudz dubļainas, grantētas kalnu takas. Sākas MTB, turklāt reālāks, nekā bija pat sapņos rādījies: asi līkumi, stāvas kraujas, koki, klintis, laipu tiltiņi! Gandrīz katrā niknākā vietā dežūrē glābēju mediķi un policisti, taču viņu klātbūtne nevis iedrošina, bet gan vēl skaudrāk atgādina par iespējamām sekām…

4.20 km. Sākas monotons kāpums Federia ielejā. Peletons jau ir izstiepies pa ielejas serpentīniem vairāku km garumā, pirmos vairs neredz. Lieki piebilst, ka aiz manis neko daudz braucēju arī nav :). Taču nestresoju, jo braucu savam priekam! Vietās, kur sanāk piespiedu kārtā nokāpt no velo, cenšos izvilkt krekla muguras kabatā paslēpto fotoaparātu un taisu bildes. Vienā fotopauzē pamanu tuvojamies Kristiānu - pagaidu, lai iemūžinātu…

6.50 km. Vairākus km garš nobrauciens pa ganu takām, iznesoties cauri antīkam ciematiņam. Ekstrēmi! Nobrauciena lejasgalā ieraugu arī pirmo kritušo – takas malā mediķis mēģina atpumpēt viegli asiņojošu zemē guļošu braucēju… Trase pāriet upes gultnē – lielu (no tenisa līdz futbolbumbas izmēram) oļu haoss. Jākratās kādu puskilometru, labi ka vēl apaļi tie akmeņi… Seko pļavas posms gar Liviņjo – pēc cietajām takām baigi smagi: zāle kumšķos un slapja, zeme mīksta…

Itāļi gar trases malām ļoti uzmācīgi kaut ko diedelē: "Dai, dai..." Vēlāk noskaidrojās, ka tas nozīmē: "Dari, dari…" :) Vēl populārāks ir sauklis: "Forza!"

11.80 km. Marangona pie Liviņjo. Pirmais barošanas punkts. Uztankojos, iemetu turētājā jaunu pudeli ar Kyboom un uz priekšu. Tepat jau sākas skarbākais no kāpumiem – uz Eiras pāreju. Jau ar pirmajiem metriem visi zosu gājienā stumj velosipēdus pa takas serpentīnu. Ilgi jāstumj. Un izrādās, ka šajā MTB disciplīnā lielie kāju musīši traucē. Eju visiem garām gandrīz kā stāvošiem – piedzīvojumu sacīkšu velo stumšanas tradīcijas rullē! Zinu, ka sapumpētie velosipēdisti savu atgūs citos posmos, taču vienalga ir patīkami… Uzņemam gandrīz 400 augstuma metrus! Beidzamā stumjamā posma galā viens līdzjutējs uzņēmies iestūmēja lomu – iestumj visus pēc kārtas… Seko nobrauciens ar ekstrēmi glumiem govju ganību posmiem pļavās. Trase uzarta kārtīgos dubļos un ar katru nākamo braucēju kļūst arvien platāka. Vienu reizi izvairos no kūleņa tikai veiksmīgi pārlecot stūrei…

Sācies kāpiens uz Eiras pāreju

17.10 km. Vallacia ciemats. Barošanas punkts. Sākas 4 km garais kāpums uz Trelas pāreju. Ļoti gleznains posms pa takām. Kādu laiku braucu kopā ar Lučiano. Tā kā visi ceļmalu līdzjutēji viņu atpazīst, secinu, ka vietējā zvaigzne. Tik noteikti ne sportiskā nozīmē, jo ko gan tāda darītu peletona pakaļgalā. Sarunas gan nevedas, viņš angliski prot vēl mazāk, nekā es itāliski. Kāpumi ir ļoti lēna padarīšana un laiku pa laikam ar kādu parunājos, jo itāļi ir baigi komunikabli un viens otrs tomēr pieprot l’inglese.

21.50 km. Sasniegts trases augstākais punkts – Trelas pāreja (2294 m). Nobraucienā jānomet vairāk kā 300 augstuma metri, un tas ir sasodīti straujš – lidojums pa grants ceļu, kas ir pietiekami slikts, lai tur bāztos ar vieglo auto, bet tomēr – ceļš! Un, protams, atrodu arī "savu" līkumu – aizķeru ar pedāli palielāku klints kukurzni, momentā tieku izsists no līdzsvara un pārkūleņoju pāri stūrei. Visa darbība, par laimi, beidzas ceļa ietvaros. Aizmugurē braucošs itālis arī veiksmīgi pagūst piebremzēt, vēl nobļaujas: "Normale?" "Sì!" un es jau svempjos uz velosipēda, jo viss šķiet vesels. Lidojums turpinās…

Uz Trelas pārejas

34.80 km. Pie Cancano ezera atkal uztankojos ar jaunu Kyboom pudeli, lai mītos uz trešo un beidzamo lielo pāreju – Alpisellu. Pirms tam bija laikam vienīgais garais līdzenais posms – gandrīz 9 km gar ezeru. Uz Alpisellu (2267 m) atkal ir gandrīz 300 metru kāpums, taču šoreiz tas ir lēzenāks un praktiski viss braucams. Trases malā arvien biežāk sastopami vingrojošie velosipēdisti – cīņa ar krampjiem :)

Seko pats straujākais un garākais nobrauciens: 4 km un mīnus 450 metri! Stelvio nacionālā parka ainavas ir tik gleznainas, nu tik gleznainas… Labi, ka es "savu" līkumu paņēmu iepriekšējā nobraucienā – te vietām ir pat vertikālas kraujas tieši blakus ceļam! Ik pa laikam kāds maina velo kameru…

45.00 km. Atkal Liviņjo. Esmu trasē nedaudz vairāk kā 4 stundas, atlicis tik neliels loks ap Liviņjo, vairāk kā divas stundas uz 15 km... Uztankojos un minu. Kristiānam izrādās taisnība – sāku apdzīt konkurentus ne tikai stumjoties kalnos, bet arī normāli braucot. Pašam gan arī nav tālu līdz besim…

53.50 km. Pont Lonch. Beidzamā barošanas vieta. Tā kā līdz finišam nieks vien ir un atmiņā palicis, ka nekādi lielie kāpumi nav (finišs ir krietni zemāk par šo vietu!), nolemju izlaist barošanas punktu – aizminu garām. Jau pēc puskilometra saprotu, ka tā bija mana lielākā kļūda sacīkstē: organizatori taču zina, kas sekos, un ne velti to punktu ielikuši! Uz tiešām visai līdzenās trases cits citam seko nevāji stāvi nelieli kāpumi, kuros pat bez velosipēda jāpapūlas uzkāpt - kalnu taka! Jau pēc pirmajiem kāpumiem iestājas pilnīgs besis. Ūdens beidzies. Pamazām mani apdzen braucēji, kuriem aizgāju garām iepriekšējā posmā, bet kuri uztankojās barošanas punktā. Ielejā visu laiku kaitinoši redzams finišs…

~58.00 km. Sākas finiša cienīga drāma :) "Sarauj,…" vispirms aizmugurē atskan pazīstama latviešu valoda. Kristiāns! Man rīkle pārkaltusi, ka nespēju pat atbildēt lāga. Un šis vēl aizmin man garām kā stāvošam… Ar smaidu sejā… Kaut ko nomurmina, ka neiekļaujamies kontrollaikā… Nē, tas ir pēdējais kāpums – jāsaspringst! Velkos nopakaļus, taču vienalga atpalieku. Nojauta, gan man saka, ka vēl pacīnīsimies…

Sākas finiša downhill pa slaloma trasi taisni uz Liviņjo centru. Opā! Kristiāns jau vienā no pirmajiem līkumiem (mīksta zāles nogāze) novelk pāri stūrei. Nav jau tā, ka es priecātos par cita neveiksmi, bet nu latvietis tomēr :), turklāt šajā situācijā man tā pat liekas godīga dāvana par mokām beidzamajā posmā… Liviņjo pāri centrālajai ielai uzbūvēta stāva metāla rampa, kuru neizdodas pārvarēt pat ar visu ieskrējienu no slaloma kalna. Kamēr stumjos, atskatos – Kristiāns nobraucienā bezcerīgi atpalicis. Mierīgi ripinu uz finišu. Arrivo!

Pēc brīža finišē arī Kristiāns. Kontrollaikā tomēr iekļāvāmies – viņam bija sajukušas stundas sakarā ar pārcelto startu.

No kopumā 437 startējušiem finišu sasniedza 306 braucēji. Rezultāti:

Daži no pirmajiem, starp citu, cīnās par šī gada Pasaules Kausa kopvērtējuma uzvaru, bet nu mums vēl augt… Pēc finiša seko diezgan bagātīga Pasta Party. Starp piedāvātajiem "haļavas" dzērieniem ir arī sporta karalis – alus! Blakus uz skatuves tikmēr notiek apbalvošana. Atpūšamies un mēģinām nedomāt par neizbēgamo – vēl jāminas 3 km pret kalnu uz kempingu… Forza, forza!

Plašāka fotogalerija ir pieejama sadaļā "Foto" - šeit!