ĀRZEMĒS
Piecas dienas ar velo Sāremā

Andris Reiters
kā arī veloceļotāji Ineta Reitere un Kristians Kārkliņš

Lappuse: 1  2

2005. gada augustā nolēmām apceļot ar velo Sāremā salu un dienas desmit pirms izbraukšanas sākam intensīvi gatavoties. Sāremā interneta mājaslapā, pētot apskates objektus, no tā, kas tur samests alfabētiskā secībā, lielai daļai nemaz nav nosakāma atrašanās vieta (vismaz mūsu "Jāņa sētas" kartē neko tādu neatrast).

Ņemam palīgā pāris ceļojumu aprakstus, lai noskaidrotu, kas tad "noteikti jāredz Sāremā", sagrupējam visu "pa virzieniem" izbraukšanas secībā. To pašu mēģinām veikt ar iespējamām nakšņošanas vietām – kempingiem. Atkal tā pati bēda – tie nedaudzie, kurus internetā izdodas sameklēt nemaz nav tie, uz kuriem norādes mūsu kartē. Mierinām sevi ar to, ka gan jau sliktākajā gadījumā varēsim nakšņot ne-komforta zonā.

Par kempingiem gan uzreiz jāteic, ka Sāremā dažviet ir juceklis arī uz norādēm – telts zīmējums uz tām ne vienmēr noved pie kempinga, dažkārt tie ir lepni viesu nami (puhkemaja) vai greznas brīvdienu mājas (tuuristmitalu) – kad iepazīst nosaukumus un apzīmējumus, izdodas aiztaupīt dažus liekus kilometrus, dažviet no norādēm jābrauc pat 5-6 km. Esam nolēmuši apmesties kempingos, dzīvot savā teltī un nelabvēlīgos laika apstākļos izvēlēties mājiņu (ja tādas atradīsies).

Par nelabvēlīgiem laika apstākļiem – jau dažas dienas pirms izbraukšanas visi serveri prognozē neiepriecinošas ziņas – vai nu lietu un negaisu visas dienas, vai nu tikai katru otro dienu. Līdzbraucēji aģitācijai par datumu pārcelšanu nepadodas, un nopērkam biļetes uz prāmi no Ventspils uz Mõntu. Mõntu kartē neatradām. Noskaidrojās, ka tā atrodas Sõrves pussalas austrumos (Latvijai tuvākajā daļā), kādreiz tur esot bijusi osta armijas zemūdenēm, tagad – viena neliela piestātne, viena ēka, kur brīdi pirms prāmja atiešanas var nopirkt biļetes. Citā laikā tas jādara Kuresārē, kas velobraucējam nav nemaz tuvu (virs 50 km).

Esam izlēmuši neturēties pie kādiem konkrētiem nospraustiem galamērķiem, bet braukt atkarībā no laika apstākļiem un pašsajūtas.

1. diena

Ventspils – Mõntu (prāmis)

Prāmis ceļā pavada nepilnas 4 stundas – nosnaužamies, uzkožam, jo nav skaidrības, kad vēl būs iespēja tikt pie silta ēdiena, un esam gatavi desantam Sāremā.

Mõntu – Sääre – Jämaja – Kaunispe – Anseküla – Läätsa – Salme – Tiirimetsa –Lõmala - Kotlandi - Koovi

Dodamies uz Sõrves pussalas dienvidiem, uz Sääri, lai paskatītos Latviju no otra krasta. Sääres bāku, jau redzējām no prāmja, arī pussalas garumu bija iespēja novērtēt, toties tagad saprotam, kas ceļvežos bija domāts ar "šķembu ceļu". Sīki akmentiņi apvienoti segumā, kurš jauki čirkst zem riteņiem – ja nebrauc pa pašu malu, kur nav tik blīvs, tad nekāda vaina – riteņot tas netraucē. Bažījamies par to, kas sagaida vietā, kur kartē beidzas šis segums.

Pēc kādiem 6 km esam Säärē –  pirmie suvenīru tirgotāji, kāda liela ēstuve, jau minētā bāka, krastmala ar akmeņu klājienu, kur jāmeklē "laimes akmentiņi" – tie, ar vidū izskalotiem caurumiņiem. Kāds desmits cilvēku tā arī cītīgi meklē, dažiem atrast izdodas tīri veikli. Secinām – tas ir iespējams, tāpēc neizaiciniet likteni un meklējiet! Pa vidu gadās arī nepabeigti tādi, kuriem ir  iedobe , bet vēl nav caurums  (tātad haltūra, kas laimi nenesīs).

Tālumā redzamas salas, kuras ir rezervāts, un tās migrējot – lai ģeologiem būtu ar ko nodarboties un dažādi putni nodrošina arī darbu ornitologiem (lai ģeologiem būtu kompānija).

Vispār pati pussala ir kādus 32 km gara un platākajā vietā 10 km plata.
No Sõrves (un Sāremā) pašiem dienvidiem dodamies tālāk pa rietumu krastu. Sõrves pussalas kara laika bunkurus, kuri esot 6 metru dziļi un atkāpjoties vācu armijai appludināti, nolemjam nemeklēt. Ceram atlikušajā ½ dienā nobraukt kādus 60-70 km līdz kempingam. Noskatīti pa ceļam kādi 3 kempingi, gan jau kāds no tiem būs atrodams.

Drīz rodas iespēja salīdzināt autobraucēju braukšanas kultūru – latvieši un igauņi "aizplēš" garām, ka noput vien, somi lēnītēm pietuvojas, vēl lēnāk pabrauc garām un lēni, lēni attālinās ... kur tos pēc brīža noķer kāds latvietis... Bet vispār braucēju ir salīdzinoši maz. Novērojums – apdzīvotas vietas apzīmējums kartē attiecas arī uz divām viensētām ceļmalā vai pat nevienu no ceļa saredzamu.

Pirmā apskatei paredzētā baznīcā (Jämajā) rada vilšanos – jā sena tā ir, bet slēgta un nekas jau īpaši skaists arī nav. Atceroties no lasītā, ka sala esot ļoti bagāta ar baznīcām, jo savulaik bijusi nepieciešamība bieži aizlūgt par jūrniekiem, kuru arīdzan esot bijis daudz un vētras šeit plosījušās bieži. Tāpēc par varītēm visas baznīcas skatīt nebrauksim, ja to dēļ jānovirzās no maršruta.

Aiz Lõu līča griezām pa labi, lai pabrauktu pa cietāku pamatu (Anseküla, Läätsa, Salme). No lietus tomēr izbēgt neizdodas, brīdi pavadām Ansekülā, pieturvietas "glābējbūdiņā". Kāda sieviņa pāri ceļam iznāk parunāties, diemžēl kopīgu "mēli" atrast neizdodas. Netālu no būdiņas var redzēt bāku, pēc kartes spriežot, tieši pāri - pussalas otrā malā (šajā vietā platums varētu būt kādi 3 km) ir vēl viena bāka. Kamēr tā sēžam, mūsu braukšanas virzienā dodas viens bārdains velotūrists, kuru pirms brīža satikām braucot pretējā virzienā. Viņam atšķirībā no mums velosipēds nokrauts vairāk – varbūt ceļo "ar visiem katliņiem" un ilgāku laiku. Mums uz trijiem ir 4 lielās velosomas, 2 teltis un šādi tādi sīkumi. Katliņus līdzi nevedam un pat krūzītes nē, līdzi dzeramais un nodrošinājums vienai ēdienreizei. Ceram vismaz reizi dienā paēst siltu ēdienu un iepirkt rezervi veikalos 1-2 ēdienreizēm. Tā kā pagaidām nevienu pārtikas veikalu neesam sastapuši un kronās iemainījuši minimāli, tad ļoti droši pašlaik nejūtamies.

Kad lietus ir stabilizējies uz sīku smidzināšanu, dodamies ceļā. Bārdaino vīriņu izdodas panākt un apsteigt, pretimbraucošā virzienā parādās arī citi velotūristi – nu vairs nejūtamies te vientuļi. Salmē ir pirmais veikals un bankomāts. Uzgavilējam! Kamēr mēs iepērkamies, večuks atkal "aiziet" garām. Pie veikala zem nojumes no lietus slēpjas 2 dīvaini "aprīkoti" velosipēdisti (izskatās pēc velotūristiem aiz pārskatīšanās – milzīgas mugursomas, ne pārāk piemērots apģērbs). Tā arī ir - pēc brīža viņus "savākt" ierodas džips, šie priecīgi vidžinot franču mēlē tiek atpestīti no šī pārbaudījuma.

Veikalā kasiere padzirdējusi mūsu sarunas, uzrunā mūs krieviski. Kāds zina arī šo valodu! Jūtamies nedaudz atviegloti un spriežam, ka gan jau vecākas paaudzes cilvēki vēl māk krieviski, jaunākie angliski, tad jau kaut kā izkulsimies.

Pie Tehumardi griežam pa kreisi (tālāk Tiirimetsa, Lõmala, Kotlandi) – tur atkal parādās kempingi, mēs meklējam un atrodam "Kipi-Kovi Matkakeskus" – vienīgos, kuriem mājas lapā bija info arī latviski. Esam šodien nobraukuši nedaudz virs 70 km. Noskaidrojusi no kurienes esam, saimniece sāk runāt somiski, tad atjēdzas un pāriet uz krievu valodu. Pēc lietus ir mitrs un saimniecei nav grūti pārliecināt mūs apmesties pēdējā brīvajā mājiņā un nevis sliet telti. Pie viena pasūtām arī brokastis, ja jau šāda iespēja tiek piedāvāta.
Iekārtojamies mājiņā, saslēdzam velosipēdus, iekožam un liekamies gulēt. Kaimiņos pāris igaunietes kurina ugunskuru un gatavo vakariņas. Viņas atbraukušas kopā ar palieliem bērniem un divām mantu piekrautām mašīnām. Kempingā manāmi arī latviešu un lietuviešu auto numuri.

2. diena

Koovi- Lümanda – Kihelkonna – Pidula – Mustjala – Võhma – Panga – Pahapilli –Metsküla – Parasmetsa – Leis i- Angla – Karja – Kaali – Kõljala - Suure

Mostamies nedaudz stīvi, bet tomēr labi izgulējušies, mazgājamies pie ūdens krāna un esam vīlušies – ūdens neciešami smird pēc purva. Kamēr gaidām savu pasūtīto brokastu ēdienu, ielejam pa glāzei citronūdens, kurš izrādās ir tas pats purva ūdens, tikai "paslēpies" aiz citrona. Bet citādi brokastis ir labas un gana sātīgas. Esam gatavi ceļam.

Kaimiņienes igaunietes tikmēr jau atkal kurina ugunskuru un gatavo brokastis. Nav nekāds brīnums, ka mašīnas tik pilnas, viņām līdzi ir pat kafijas nospiežamā beznosēdumu krūze. Salīdzinām mūsu bagāžu un nosmejam, cik daudz nevajadzīgu lietu cilvēki vadā līdzi.

Mustjalā sameklējam kafejnīcu, kur bez kafijas tikam arī pie nopietnām sviestmaizēm un uz vietas ceptas fantastiskas rabarbermaizes. Tas mums neizmaksā vairāk kā brokastis kempingā, jūtamies apmierināti.

Tuvojoties Võhmai un mums vairs neripo uz priekšu – tur notiek ceļa remonta darbi un viss tikko nogreiderēts un segums mīksts. Kad spēki izsīkt, kāpjam nost un pēdējos dažus simtus metru līdz asfaltam velosipēdi jāstumj.

Võhmā norādi uz dižakmeni nepamanām, tāpēc turpināt ceļu uz Pangu, nozīmīgāko apskates objektu. Tas neliek vilties. Lai gan nākas nedaudz pacīnīties ar kalnu, esam apmierināti ar ainavu, kas paveras. Ir pilnīgs bezvējš, neredz ne vilnīša. Apskatām krastu no trīs dažādiem skatupunktiem – skaisti!

Tūristu daudz, bet visiem vietas pietiek. Tradicionālā suvenīru tirgošana iegādājamies jaukas kadiķkoka cukura standziņas, vēl uzmanību piesaista akmens piestiņas un muciņas. Pie Pangas skatu torņa, kurā gan neuzkāpjam,  iekārtota atpūtas vieta ar galdiņiem pusdienošanai. Koka galdi ar soliem te dažviet sastopami – lielākajās apdzīvotajās vietas, pie veikaliem vai ceļmalās pie vietējo karšu stendiem. Cilvēki tos aktīvi izmanto. Novērtējam apkārtējos. Bez mums velotūristu te nav, visi atbraukuši ar auto. Vācieši pusdieno pie nokrauta galda – mēs vīpsnājām par igaunietēm ar viņu kafijas kannu, bet vācieši dzer vīnu no milzīgām stikla glāzēm uz kājiņas, latvieši atnāk ar jogurtu un milzīgu stikla bļodu uzēst brokastu pārslas. Cik labi var iztikt bez šīm grabažām...

Lappuse: 1  2