Tas, kas piesaistīja, bija reljefs, kas ir niknāks nekā Latvijā, kā arī apziņa, ka Somija ir klinšaināka un akmeņaināka nekā Latvija. Vienvārdsakot neliels sevis pārbaudīšanas pasākums.
Iesaistos mazajā e-pasta sarakstē, ko organizē Baltais, un fiksi vien pienāk jūnija beigas un tik vien ritenim esmu izdarījis, kā iepircis kaut kādus lēni dilstošos bremžu klučus saviem v-breikiem (jā, jā, tas, ka man nav disku bremžu, solīja padarīt šo pasākumu vēl kutelīgāku :))
Bet nu labi...

1. diena – Tallinas rallijs

Savācamies piecos no rīta Cēsu 31, visi tādi miegaini, bet ātri salecam braucamajos un startējam (viss sapakots jau iepriekšējā dienā, tas pateicoties Baltā organizatora spēkam :)). Maucam uz Tallinu, kur 10 atiet plānotais prāmis: 300 km, 5 h ar dažādiem pitstopiem, tas ir gandrīz vai izaicinoši un jā, Tallinā sākam steigties tā nopietnāk, tā ka gājējiem būtu no mums jābaidās. Bet viss veiksmīgi, un esam uz prāmja. Un nepaiet ne mirklis, un esam jau Helsinkos (tas jau nebūs aktīvais velominējs Latvietis, ja neizmantos katru iespēju pagulēt, un prāmis nav izņēmums, līdz ar to laiks paiet nemanot). Izbraucam cauri Helsinkiem un lidojam Tahko virzienā. Tur vēl kādas 5-6 h ko braukt. Pa ceļam vairāki pitstopi, kur kuņģi tiek uzpildīti ar saldējumu (rezerves tak jāuzkrāj, trase solās būt grūta), tajā skaitā Lidl’s kādus 30 km no Tahko, kur saldējums tiek iepirkts kastēs jau! :)

Kad esam mājā, tiek saorganizēta zupas vārīšana, apetīte liela, tāpēc tiek saliets daudz ūdens, bet tas netraucē, katls ir tukšs ātri, paralēli stāstiem, par to, kā būs tur un šur "tur būs jautri, bet tur tikt augšā būs grūti", "...un tajā Killerī pat uzvarētāji parasti īsti netiek". Tas tā, lai iedrošinātu mūs, kas te pirmo reizi…

2. diena – atpūšamies

3. diena – Ze diena

Pirmais starts bija priekš tiem, kas brauca 180 km, tie sāka 5.30 (mūsu vidū tādu nebija) un tad 9.00 startēja spicie 60-nieki, 120-nieki un vēl kas tur... To es noskatos no malas, jo kā debitantam, man bija jāstartē 9.30... Starta koridorā iekāpju kopā ar Mārtiņu un Rihardu un gaidām... Atskan starta šāviens un sākam... pa asfaltu mazliet... Sāku lēni, jo ir sajūta ka paspēšu vēl sagurt pēc pilnas programmas. Pirmie 15-20 km viegli, daži vien kāpumi, gandrīz nemaz akmeņu. Bet es zinu, ka BŪS un IR… To sauc par Killeri un tas ir tā, ka visi rindiņā lēni stumj augšā sevi un savus velosipēdus... ilgi stumj... un kad esam augšā, tad sākas īstā braukšana. Īsta braukšana izpaužas šaurā taciņā, kas pilna ar saknēm un akmeņiem... lieliem akmeņiem... un jā, līņā lietus, kā reiz labāk slīd, it sevišķi pa saknēm...

Pirmais nopietnais nobrauciens (joprojām šaura taciņa, lieli akmeņi un liels kritums), sākumā kāpju nost, jo ar kājām ir stabilāk un tikpat ātri, bet pēc tam tomēr sēžos virsū, jo šis galu galā ir pieredzes gūšanas pasākums, un tad nu arī lēnām moku lejā. Rokas ar jau sen nogurušas, līdzsvara turēšana + bremzēšana (Latvijā rokas tā nodarbinātas uz velo netiek nekur)… Ir arī šad un tad grantīte, bet tas vairāk lai ievadītu mūs citā mežā...

Pa visu distanci ir kādi pieci ēšanas/dzeršanas punkti. Pirmos ignorēju, bet sākot ar 3. apstājos, lai izstaipītos, apēstu kādu gurķīti vai rupjmaizi un padzertos... Pie pēdējā punkta jau nav īsti, kur velo noparkot, riktīgs tusiņš !!!
Zinu, ka beigās ir liels kāpums, gaidu, gaidu to, palikuši 5 km līdz finišam, sākas mērens kāpums (Somijas mērogiem mērens), nu tāds kurā ar vienu no mazākajiem pārnesumiem var tikt augšā... pamazām panāku vairākus somus, kas stumjas augšā, katrs no tiem uzmundrina savā valodā, ko bez problēmām arī iztulko pēc pieprasījuma... Beidzot esmu augšā, pilnīgi nosvīdis, bet gandarīts. Tagad tik lejā, tur protams somi, kam tiku kāpumā garām paskrien man garām, viņiem tā ikdiena tomēr! Mazliet adrenalīna (pirms šī nobrauciena ir zīme ar uzrakstu "Prepare for breaking"… Vienīgā zīme trasē, citas - kādi teksti somu valodā ar aptuveno tulkojumu "bremzes lieto jau tikai vecmāmiņas"…

Esmu galā... laiks ir pat labāks nekā cerēju un tīri apmierināts minu atpakaļ uz mājiņu, sanāk tāda laba atsildīšanās. Pēc laika, kad visi nomazgājušies, dodamies uz finišu paēst (makaroni ar gardām mērcēm) un gaidīt tos, kas 120 km brauca... Un ilgi nemaz nav jāgaida... malači... Ak jā, uzgāž lietus, tas nozīmē, ka visiem, kas palikuši vēl trase, tas pasākums paliek jautrāks...
Vakars tiek pavadīts LĒNI apspriežot, kur un kā varēja izbraukt, dzerot aliņu/vīnu un sildot muskuļus pirtī.

4. diena - mājupceļš

No rīta pieceļamies, saorganizējamies uz nelielu izbraucienu pa asfaltiņu, savācam mantas un 12-tos jau dodamies mājās... Mēs Latvieši taupīgi (varbūt arī skopi) un nolemjam, ka Somijā nav stilīgi uzpildīt degvielu, jātiek līdz EE, bet mūsu auto kompis Helsinkos rāda, ka bendža pietiks tikai 5 km, nolemjam, ka gan jau…, ja nē, tad bobslejs... un pietika... :)

Esam pāri, salejam bendzīnu un tikai vēl 300 km, kas tiek pavadīti stāstot dažādus velostāstiņus, lai ir action un Mārtiņš neaizmieg pie ruļļiem (žetons viņam, ka godam visur mūs izvadāja). Visi tiek pa mājām izvadāti un formāli pasākums ir beidzies.

Atziņas:

- Labi vien bija, ka vispirms "nogriezu un tad domāju", pieredze neatsverama
- Akmeņu somijā ir nemaņā daudz – to pašu var teikt par ezeriem un mežiem, bet tie netraucē braukt
- Somi labi māk angļu valodu, var trasē komunicēt
- Braukšanas kultūra ļoti attīstīta. Tas, kurš minās kalnā, ir bezmaz vai svētais pret to, kurš stumjas
- Ja atrod Lidl, var dabūt lētu saldējumu un ne tikai to (lasīt alus :))

Resursi internetā:
Tahko MTB