LATVIJĀ
Jāņu dienu velopastaiga

Jānis Viškers
Foto: www.concorde.lv

Nelielās ilgās un satraukumā par gaidāmo braucienu nemanot paskrien "smagā" pirmssvētku nedēļa ar pirmsjāņu apsveikumiem darbu kolektīvos un trešdienas pēcpusdienā steidzu uz dzelzceļa stacijas peronu, kur sarunāta tikšanās ar draudzīgo Concordes kolektīvu. Tikko ienākdams stacijas ēkā satieku Edgaru ar Ingusu, kas ir ceļā pēc biļetēm un uzkodām tālajam ceļam. Par visiem uzstiepjam manu velo uz perona. Aizripinu līdz Jurģim, kas atstāts par riteņu sargu un arī savu velo uzticu šim drosmīgajam vīram, lai arī pats aizcilpotu pēc kārumiem un "zanačkām", bez kurām, pēc Zanes norādījumiem, ceļā doties nedrīkst.

Veikalā pie alkohola plaukta jau žiperīgi rosās Ingus, piekrāmēdams pilnu grozu ar dzērieniem. Vēl kādi kārumi un saldējums, un esam gatavi doties.

Tiek padots vilciens Nr. 616P Rīga-Zilupe. Mūsu izretošanās taktika uz perona veiksmīgi nostrādā, un Ilzei izdodas veikli aizsist sēžamvietas mums un riteņiem. Tie draudzīgi tiek sakrāmēti trijos stāvos gandrīz līdz griestiem, konduktorei par izbrīnu. Neilgi pirms vilciena sakustēšanās arī Gusts ir klāt. Tiek līgani uzsākts tālais un sutīgais 5 stundu brauciens. Mēģinu smelties jaunākās ziņas no avīzes, citi sit kārtis. Man no malas raugoties situācija spēlē liekas nevienlīdzīga, kādam tie "-" aug stipri ātrāk kā pārējiem. Vienubrīd mēģinām par trijiem risināt krustvārdu mīklu, bet par visiem tik vien spējam kā 3 pareizas atbildes uzrakstīt. Ir sasodīti karsts, dibeni nospiesti kam plakani, kam rūtaini J, un laiks rit pārāk lēni.

Beidzot tiek paziņota sen gaidītā pietura Nerza un mēs draudzīgā bariņā izbirstam no vilciena. Pirmā lieta stacijas tualetē atbrīvoties no izfiltrētā alkohola plauktu satura, nu jau dzīve atkal rožaināka sāk kļūt – svaigs lauku gaiss un klusums apkārt. Esam gatavi iekarot Nirzu – vienu ievērības cienīgu miestu.

Ir skaists, kluss vakars, pie kempinga mūs sagaida laipna saimniece piešķir mums veselu mājiņu un visu izrāda kas un kā. Viss tik sakopts uz apkārtējā fona gluži kā ārzemēs. Saimniece vēl atnes svaigu govs pienu ar nelielu kūts smaku, par ko Edgars ir stāvā sajūsmā, Ilze nokārto vakariņām salātu lapas un lociņus no vietējā dārza. Pelde ezerā un vakariņas galdā. Labākam, miegam arī lāse šņabīša neskādē…

Rīta agrumā Gusts ir sadomājis skriet rīta krosiņu. Es pēc dabas neskrējējs, nezin kāda velna dzīts, arī piebiedrojos skrējēju bariņam. Tā nu Gusts, Ilze, Jurģis un es, Edgara vārdiem "psihopāti" pavadīti, dodamies rīta skrējienā - kārtīgā sporta nometnē.

Pēc skrējiena kailpelde ezerā un, skat, jau saimniece ir uzklājusi kafijas galdu rīta saulītē pagalmā. Taisni vai žēl doties prom no šīs jaukās vietas, turklāt saimniece vēl saka, lai neprecētie vīri paliekot pie vietējām djevuškām (precētie arī uz laiciņu varot), bet nu mums ieplānots vēl četru dienu ceļojums, no kura atkāpties nu nekādi nevar.

Sakravājamies un dodamies ceļā. Nirzā tā īsti neko neredzam bez ezera un pāris blokmājām, kad tā jau aiz muguras. Necik tālu nav braukts, kad dažam kaut kas sāk gāzties no bagāžnieka, bet tas tiek veiksmīgi sakārtots un ceļš turpinās zem dzidri zilajām debesīm un zeltainiem saules stariem. Parādās pirmā baznīca, kas šajās nomaļajās vietās ir skaistas ar savu pussagrūšanas šarmu. Tā pirmās dienas kilometri ripo, smiltis čirkst zem riepām un vējš gar ausīm svilpo. Visi ir spēka pilni un jautri. Tiek mests viens līkums aiz otra, tiek peldēts turpat vai katrā ezerā kas ir pa ceļam (protams, pa pliko). Apmeklējam vietējos veikaliņus, kur pārdevējas kundze sākumā sadod pa ausīm par ledusskapja atvēršanu, bet pēc mirkļa laipni piedāvā "maļčikam" kādu saldējumu tie vien vēlas. Ap pusdienas laiku nemanāmi piezogas izsalkums. Ingus jau sapņo par gaļu vai žāvētu vistu, man kā vienmēr pankūkas galvā, bet kur nu lai to dabon pilnīgā nekurienē. Te kur gadījies, kur ne aiz līkuma parādās ceļmalā stāvošs vecs sagrabējis autobuss. Jurģis jau lepni aizmin tam garām tā, ka putekļi vien nokūp, bet pārējos piesaista uzraksts uz tā sāniem "autoveikals", jeb kā vietējie to sauc – "autolavka".

Laižam tālāk, pēc kāda laiciņa vistiņa sāk likt par sevi manīt. Un tad vēl tā mašīna, kas beigtus lopus ved ar maitas smaku piesārņo visu apkārtni... Tā vien liekas, ka vistiņa grib izlauzties no kuņģa. Bet nu visiem kā jau sportistiem, gribasspēks ir liels un vista tiek saturēta.

Klāt Ezernieki, nākamās - Jāņu nakts - vieta. Pēc kārtējā saldējuma devas vietējā veikalā Edgars mūs iepazīstina ar vietu, kur līgosim. Pusatjaunota atpūtas bāze. Laipnais saimnieks Oļģerts nodod mūsu rīcībā veselu 4stāvu māju, kurā varam iekārtoties. Atrodu sev jauku 2vietīgu numuriņu Nr.309 ar naktsgaldiņu un spoguli, bet pēc brīža jau tiek nolemts, ka labāk gulēsim teltīs pašā ezera krastā. Tā nu iemēģinām pludmali, papeldam, parādam saulītei savas kailās miesas un taisāmies pretī mūsu skaistajām meitenēm Zanei un Aivai, kuras šodien braukušas līdz Rēzeknei un nu minas uz Ezernieku pusi kūkas ēzdamas un vainagus pīdamas. Ceļš uz Rēzeknes pusi ir stipri kalnaināks – te lejā, te augšā. Tiekam līdz Rēzeknes rajona robežai un gaidām meitenes – zeltenes. Jauka prieka un ovāciju pilna tikšanās. Atgriežamies Ezerniekos, kur pēc laika mums piebiedrojas arī Ingusa un Gusta laulātās draudzenes ar mazajām atvasēm un lielu pārtikas devu.

Ezerniekos visi peld!

Ugunskurs un vakariņas. Manī iestājies prieks un labsajūta, viss ir tik skaisti, ne par ko nav jāsatraucas, apkārt tik labi draugi. Saimnieka iedotajā laivā ik pa brīdim kādi pazūd ezera mijkrēslī romantiskā izbraucienā starp saliņām. Arī es, kā solījies, izvizinu Aivu tik skaistā pilnmēnesī... tikai galīgi izgāžos nevarēdams trāpīt krastā pareizajā vietā – pāris reizes ielaižu niedru biezoknī (laikam jau alus vainīgs).

Drīz vien laiks iet pie miera, kā nekā nākamajā dienā jāminas. Esmu uzņēmies sargāt Jurģi, tāpēc jāguļ ar viņu vienā teltī, starp viņu un Ilzi. Telts rādās pārāk maziņa trim raženiem sportistiem. Ir stipri karsti un draugi odi arī neliek mieru. Rītausmā izlienu gulēt ārā, Jurģis nez kādu romantisku jūtu vadīts laižas ar laivu ezerā lai uzspēlētu putniem salās savu vargānu.

Drīz jau arī pārējie mostas, rīta pelde ezerā, brokastu strīds par piedegušo omleti un nelieli apsveikumi Edgaram, kam dzimšanas diena, un man, kam vārda diena.

Ap 11 esam sapaunojušies braucienam uz Mākoņkalnu. Nu jau esam liels bariņš, pievienojušās Ingusa un Gusta laulātās draudzenes un bērni sēdeklīšos – ļoti jauka kompānija. Griežam pedāļus kalnā augšā, kalnā lejā, acis tik apkārt šaudās, kur brīnišķas ainavas paveras. Ceļā atkal ezers trāpas, protams, peldēšanās neizpaliek. Jurģis vēl paspēj uzrāpties kokā kails un veikt galvu reibinošu lēcienu ūdenī. Kur gadījies, kur ne uzrodas viens vietējais vīrs tādā kondīcijā, ka grūti saprast ko viņš vēlas pateikt un pats arī nesaprot kas apkārt notiek…

Mākoņkalns pilns atpūtnieku ar ģimenēm. Neizbēgamā bildēšanās virsotnē, bet lejā tiek notiesāts arbūzs, kas bija sekojis mums automašīnā.

Nobrauciens līdz Lipuškiem, kur kārtējais veikals ar saldējumu, arī neliels vietējo jauniešu kautiņš nedaudz tālāk. Pie Rāznas ezera Ingusa paziņa sagaida mūs ar šašlikiem. Pelde un neliela atpūta. Daži nez kāpēc tādi saguruši un nīgri kļūst. Man kā nedzērājam laikam nelielas paģiras no vakardienas alus, bet Jurģis pavisam jūtīgs kļuvis, viņam liekas, ka visi ir pret viņu (tāds mirkļa vājums uznācis).

Ingusa sieva ar bērnu atdalās no mūsu kompānijas un ar auto dodas prom, Gusts uz riteņa nomaina sievu, kas ar bērnu tālāk mums seko mašīnā un dodamies tālāk. Mēģinām pa maziem celiņiem tikt līdz Maltai, nedaudz nomaldīdamies, bet Edgars visu ātri atrisina un drīz jau esam uz pareizā ceļa. Pēdējais gabals līdz Maltai tomēr sanāk pa lielo balto ceļu. Lielas šķembas un smiltis, grūti braucams, Jurģim pie visām bēdām vēl arī riepa pušu, bet viņa prasmīgās rokas to veikli nomaina un varam laist tālāk. Beidzot klāt Malta. Jau pirmais veikals mums sniedz saldējuma devu. Tālāk centrā vēl viena mīksta riepa, šoreiz Ilzei un atkal lietā tiek liktas Jurģa prasmīgās rokas. Vajadzētu tā kā palīdzēt, bet saldējums aizņēmis rokas un prātu.

Tuvojas vakars - jāsteidz meklēt naktsvietu. Gusta sieva ar auto ir izpētījusi vietiņu pie ezera kādus 15 km no Maltas un nolemjam uz turieni laist pa asfaltu līdz Vecružinai. Braucu pirmais un uzdodu tempu, bet laikam nedaudz par ātru, jo galā dabonu sutas no Aivas un vel no La Rižē kunga, kas personīgi piezvana un piedraud par Aivas mocīšanu J. Izvēlamies vietu pie ezera blakus vecām mājām. Mēģinām sameklēt saimnieku lai pajautātu atļauju, bet nekādi tas neizdodas. Tā nu iekārtojamies turpat. Skaists saulriets pār ezeru, pelde, vakariņas un odu barošana. Visi tādi paguruši ātri dodas pie miera. Nakts divatā ar Jurģi teltī paiet jau labāk par iepriekšējo, ir vairāk vietas un mazāk odu.

No rīta, kamēr kravājamies, uzrodas arī māju saimniece – jauka večiņa, kas aprunājas un ūdeni iedod. Daži izmanto iespēju apmeklēt mazmājiņu. Lēnām dodamies ceļā, pirmais mērķis Viļāni.

Visi ceļi ved uz Romu...

Šodien braukšana atkal viegla, mazie ceļi skaisti līkumo caur pļavām un mežiem. Nopeldamies Maltas upē un klāt jau arī pusdienas kafejnīca "Minūte". Nevīžīgi piestumju vēderu gan ar zupu, karbonādi (Jurģim nelieli pārdzīvojumi, ka mana ½ porcija ir tikpat liela cik viņa pilnā), pankūkām un saldējumu, un tikai par Ls 1.77! Vienīgā problēma – vēderu grūti panest, kur nu vēl pedāļus mīt.

Pamalē sāk vilkties negaisa mākoņi, visu pēcpusdienu mums izdodas no tiem izvairīties, bet pie paša šīsdienas galamērķa, Aiviekstes ozoliem, tie mūs tomēr noķer un nedaudz atsvaidzina.

Pie Zvaigznīšu mājām ieraugām skaistu pļaviņu pašā Aiviekstes krastā un ozoliem apkārt. Pat nojume uzslieta un ugunskura vieta ierīkota. Zane pierunā Edgaru pajautāt saimniekiem vai varam apmesties šai vietā. Cilvēki izradās laipni – viss tiek izradīts un piedevām vēl piesolīts tikko siets lauku siers un svaigi kūpināts speķītis, kā arī liela burka silta piena. Kas gan var būt vēl labāks! Lietus arī mitējies Te ir tik skaisti! Kamēr visi peldas Aiviekstē, Aiva jau atradusi sev draugu saimnieka dēlu, kas aizved viņu peldēties uz dīķi – tur ūdens siltāks. Skaists vakars, pastaiga līdz vecajam ceplim, kur dzīvojis slavenais dziedonis Jānis Zābergs. Saimnieces dēls vēl pašā vakarā aizved izrādīt vecus kara laika bunkurus upes krastā, ko paši esot atrakuši. Brīnumjauks vakars un vieta, nav brīnums kāpēc Miķelis Gruzītis tā dzied par Aiviekstes ozoliem...

Rīts atkal ir saulains, kaut arī vējains. Atsvaidzinoša pelde, lēnas brokastis. Tā negribas doties prom no šīs vietas, bet ceļš sauc. Necik tālu vecais ceplis, šodien atvērts un varam paklausīties Jāņa Zāberga dziedāšanā, kā arī palasīties pielūdzēju vēstules. Smiekli līdz asarām. Nesteidzīgi dodamies uz Tirzas pusi. Pa ceļam uzejam lielu kūdras purvu, kur sakrautas bezgalīgas kūdras kluču grēdas. Iespaidīgs skats.

Kūdras purva alternatīvais paskats

Pelde Ušurā un nu jau klāt Jaungulbene ar rāmo mazpilsētas dzīvi. Laiskas pusdienas uz saulainām mūra trepītēm. Jauki! Ceļš līdz Tirzai vijas caur skaistām ozolu un kļavu alejām. Pavisam nemanot ir sasniegts brauciena mērķis – Tirza. Tāda dīvaina vieta, kur it kā nekā nav, bet tomēr skaisti. Cilvēki sveicina it kā būtu mūs jau gaidījuši. Uzejam svētavotu - kulta vietu kādas mājas pagalmā, turpat arī baznīca kalna galā. Skaisti. Vienīgi pie estrādes nepiebraucām – Aivai bēda.

Ingus jau zina, kur var paēst, kas ar vērienu tiek arī darīts. Tiek ēsts uz nebēdu – pirmais, otrais, saldais un atkal otrais un saldais ēdiens. Labi!

Aizripinām apskatīt staciju, jo kaut kur jāpaguļ līdz vilcienam. Izrādās staciju slēdz uz nakti, bet Edgars jau visu var sarunāt. Tā nu vēl atzīmēšanās pie Gulbenes gulbīšiem, kārumu un dzērienu iegāde un tiekam vieni ieslēgti stacijas ēkā. Izguļamies uz soliem. Drīz vien jau sākas rosība apkārt un jākravājas uz vilcienu. Sakraujam riteņus lielā kaudzē vagonā un dodamies Rīgas virzienā. Ceļš miegains, līdz to atdzīvina kundze ar traci par riteņiem, kuri ir aizņēmuši viņas sēdvietu, bet tas jau piederas pie vilciena dzīves J. Tā nu agrā pirmdienas rīta beidzas mūsu skaustais ceļojums no Nirzas līdz Tirzai. Paldies jaukajai kompānijai!