|
Vecāķos izbraucām pie jūras.
Papriecājāmies par skatiem un pa šauru, bet labi iemītu taku sniegā
devāmies uz priekšu pa pludmali. Braukt tomēr izrādījās pasmagi,
īpaši - Maijai ar šosejas velosipēdu...
Nelielu posmu izdevās nobraukt pa
jūras ledu, gar iespaidīgu torosu vaļņiem. Taču arī te tomēr labāk
būtu pārvietoties ar slēpēm, nevis velosipēdiem...
Kalngalē pa taciņām izbraucām līdz
lielceļam un turpinājām ceļu līdz Carnikavai pa asfaltu. Tur
iepusdienojām, pa dzelzceļa tiltu šķērsojām Gauju un devāmies pāri
Ādažu poligonam. Bija silti, saulaini un bezvējš - īsti pavasarīgs
laiks. Pa ceļu risēm tecēja mazi strautiņi, vietām veidojot dziļas
peļķes...
Iļķenē viegli tikām pāri Gaujai.
Vispirms Vitālijs veiksmīgi izpētīja ledus stiprību, un tad jau mēs
pa pēdām... Vēl daži grantenieki, un mēs nokļuvām Vangažos. No
turienes pa līkumainu meža ceļu - uz Ropažiem, kur mūs gaidīja jau
iecienītā kafejnīca... Rīgā atgriezāmies cauri Zaķumuižai, kopumā
nobraucot aptuveni 100 km.
Joprojām īsti nesaprotu, kā šo ceļu
izdevās nobraukt Maijai ar šosejnieku, taču viņai pat smaids ne uz
mirkli nepazuda no sejas visa ceļa garumā! Arī Vitālijs ar Sergeju
turējās lieliski, lai gan tas bija viņu pirmais izbrauciens šajā
gadā. Savukārt Edgars ar savām platajām riepām pamanījās braukt pat
tad, kad visi pārējie jau bija pārgājuši kājniekos... |
