Maršruts: Valka Daugavpils. Aptuveni 600 km. Dalībnieki: Gunita (Gunchitto), Mārcis, Dačuks Kopējās izmaksas: aptuveni Ls 120.
Mazam ievadam...
2004. gada vasarā Dačuks (draudzene, enerģijas pārpilna
ekstrēmiste) kopā ar kursabiedru Agri organizēja 7 dienu
velobraucienu pa Sāmsalu un uzaicināja piedalīties arī mani.
Tas izvērtās par nogurdinošu, bet patiesi neaizmirstamu
piedzīvojumu. Tas bija arī kā iedrošinājums atkārtot ko tādu
nākamajā gadā. Un man radās plāniņš apceļot dzimto zemīti.
Kāpēc gan braukt kaut kur tālu, meklēt eksotiskas zemes, ja
skaistas vietas un piedzīvojumus iespējams atrast tepat,
mūsu Latvijā. Turklāt, jau sen gribēju atvadīties no sava
mīļā kleperīša (velosipēda), kuram gan vizuālā izskata ziņā
biju uztaisījusi ekstremālās pārvērtības nu jau man bija
"Ugunīgais rikšotājs", tomēr tehniskā stāvokļa ziņā tas
joprojām kuru katru brīdi varēja izlaist garu. Un, ja nu tā
notiktu (tfu-tfu, spļāviens pār kreiso plecu), tad būtu
daudz vieglāk atkļūt mājās.
Pirms brauciena gan tētis nomainīja manam rikšotājam
"pakaviņus", šo to pielaboja, ieeļļoja, bet teica, ka nav
prāta darbs ar šitādu kaut kur doties. Mājinieki jau nu gan
īpašā sajūsmā nebija, mamma teica, ka vienu nekādā gadījumā
nekur nelaidīšot. Bija doma braukt vienai, jo tad nav
jāpielāgojas kāda ātrumam, nav tik daudz jāplāno, viss var
notikt spontānāk, bet, protams, ka braukt vairākiem drošāk.
Lai nebūtu jāatmet ar roku ceļojumam un arī vecākiem nervi
jābendē, pierunāju Mārci, vienu no brāļiem, braukt līdzi.
Jaunākais Kārlis ar būtu braucis, bet tieši tajā laikā
satraumēja kāju. Arī Dačuks pievienojās sākumā viņa
gribēja vēlreiz braukt uz Igauniju, bet neatrada kompāniju.
Es, kā Kurzemes bērns, Vidzemē un Latgalē biju pabijusi
tikai ar vienu kāju, pat nezināju, kāds dabā izskatās
Gaiziņkalns, tāpēc, protams, šī puse bija pirmā, kuru jau
sāku domās apceļot. Valka-Valga (divas valstis divās
pilsētās vai tomēr vienā?) un Daugavpils, valsts valstī (vai
tiešām var ticēt nostāstiem, ka tur tikai krievi vien mīt?)
varētu teikt divas manas iztēles eksotiskās pilsētas, kuras
jau sen vēlējos apskatīt, tāpēc maršrutam bija jābūt no
Valkas+Valgas līdz Daugavpilij. Par pārējo... Tālākie plāni
radās, sameklējot dažādu informāciju par taipusē ("platā
galā") apskatāmo internetā un žurnālos
21. jūlijā neilgi pēc 17.00 ar vilcienu esam nonākuši otrā
Latvijas galā - Lugažos. Nu tik būs! Braucam uz Valku, lai
izmestu līkumu caur Valgu.
Sens mans sapnis bija redzēt, kā īsti izskatās šī
interesantā apvienotā Latvijas - Igaunijas pilsēta. Godīgi
sakot, mans priekšstats par "Vienā pusē ielai Valka, otrā
Valga" bija savādāks, bet tomēr forši tā vienkārši
pilsētas vidū robežpunkts un robežu starp divām
daudzdzīvokļu māju rindām iezīmē vien neliels grāvītis pilns
ar ūdeni un stiepļu žogs
Izbraucot no Valkas uz Ērģemes pusi paveras skaisti skati
kalni un lejas, meži, saulē apmirdzēti zeltaini labības
lauki uz tumši zilu debesu fona. Ceļojuma sākums patiesi
brīnišķīgs. Laiks ar vakarpusē nav pārāk karsts, vienkārši
ideāla braukšana. Bet mans velo sāk rādīt pirmos stiķus.
Klausies, vai tad nav par ātru? Sēdeklis sāk ļodzīties,
laikam pārāk daudz izvilkts uz āru.
Nu ko, jau pirmajā dienā nākas pārbaudīt laipno vidzemnieku
viesmīlību. Un tas nemaz nav blefs laipni un izpalīdzīgi
vidzemnieki ir! Iegriežamies pirmajās mājās, un saimnieks
atraujas no saviem darbiem, tūdaļ gatavs palīdzēt iztaisno
salocīto sēdekļa kāju: "Kādu laiku jau vilks, bet vajadzētu
jaunu, garāku nopirkt!"
Mežmalā uz piengaldiņa ieturam pirmās vakariņas jogurts ar
kukurūzas pārslām un turpat salasītām meža zemenēm. Mmm,
garšīgi! Ērģeme, Vēveri jau aiz muguras, diezgan ilgi
meklējam pirmo apmešanās vietu, kamēr, galu galā,
pārnakšņojam kādā pļaviņā siena ruļļu aizsegā, tieši pusceļā
starp Valku un Rūjienu.
Rītā
jau 6.00 dodamies tālāk. Lai arī agrs, mums par laimi
izdodas satikt arī kādu dzīvu dvēseli uz vientuļā ceļa
pretī mums nāk sieviete ar sunīti. Jautājam viņai par Udzēnu
savvaļas zirgiem, taču sieviete nezina pateikt, kur īsti tie
atrodas un kā tur aizkļūt. Bet iesaka mums apmeklēt briežu
dārzus un apskatīt Kārķu baznīcu, kas 2002. gadā saņēma
"Latvenergo" balvu konkursā "Gaišākais nams". Jauki būtu to
redzēt tumsā, bet vasarā pusseptiņos no rīta jau gaišs,
tāpēc zālē redzamie, pret baznīcu pavērstie lukturīši
nespīd. Baznīca gan interesanta
Naukšēnu pagasta "Udzēnus" mēģinām paši pēc kartes atrast,
iztaujājam visus sastaptos cilvēkus. Pa ceļam apskatām
Piksāru luterāņu baznīcu. Koši sarkana ķieģeļu ēka, celt
sākta pēc 1. Pasaules kara. Bet padomju laikos tā pārveidota
par noliktavu, aizmūrējot logus. 80. gados bijis paredzēts
atjaunot, bet tāda tā tur stāv joprojām, varbūt arī kā dzīvs
piemineklis, liecinieks tam laikam, valdošajai kultūrai un
filozofijai. Pašlaik ēka tiekot izmantota kā koncertzāle...
Bet zvanot pa uzdoto kontakttelefonu noskaidrojam, ka
patiesībā "Udzēni" ir tikai viesu māja, un paši saimnieki
dzīvo kaut kur citur. Tomēr, tā kā esam tik tālu atkūlušies,
ar saimnieku atļauju izmēģinām laimi un ejam paši zirgu
meklējumos. Atrodam tikai zirgu pēdas un mēslus, paši droši
vien slēpjas kaut kur krūmos no lietutiņa, kas ik pa laikam
uzsmidzina. Pa brikšņiem un garo zāli esam nobridušies līdz
ceļiem slapji, bet zirgus tā arī neatrodam
Ap pusdienas laiku esam Naukšēnos. Apskatām, kā spiež rapšu
eļļu un ražo biodīzeli. Vislielākais pārsteigums (vilšanās)
rapšu rauši. Biju iedomājusies, ka tie ir sapresēti smukās
apaļās ripās, kādus biju redzējusi kakao raušus "Laimas"
fabrikā, bet izrādās, ka rapšu rauši ir tikai drupačas, mazi
gabaliņi, toties virsma super tik gluda! Strādnieki
mums iedod veselu maisiņu raušu pārbaudīt mājās, kā govīm
garšos, jo dikti vērtīgs esot!
Apmeklējam Naukšēnu muižu. Tik skaista, viss atjaunots,
sakopts gluži vai nevilšus gribas iedomāties sevi kā
baronu vai baronesi, kas pastaigājas pa parka teritoriju.
Diemžēl netiekam iekšā - cerēju ieraudzīt mazās lellītes
dažādu novadu tautastērpos, kas tur esot, bet nu nekā, būs
iemesls atgriezties citreiz!
Braucot ārā no Naukšēniem, piebraucam arī pie Andrecēnu
velna gultas. Divi pamatīgi akmeņi liela iekopta lauka
vidū...
Jā, kultūraugi Vidzemē tik tiešām visdažādākie. Mani
izbrīnīja iekoptie lauki, kuri zied vienos baltos ziedos, kā
sniega kupenas. Ka tādu te Vidzemes ceļmalās daudz,
pamanījām jau vakar. Zināju, ka lini zied zili, ka rapsis
zied dzeltens (un tas jau noziedējis), bet, kas tie tādi
baltie, mūsu pusē tādus laukus nebiju manījusi. Ziņkāres
dzīti piestājam pie kāda no laukiem, lai noskaidrotu, kas
tas par brīnumu! Izrādās... griķi! Kas to būtu domājis!
Turpmāk zināšu arī, kas zied baltiem ziediem. :)
Nonākam Burtnieku zirgaudzētavā, kur laipna meitene mūs
izvadā pa staļļiem un pastāsta daudz interesanta, taču
izrādās, ka mūsu kāroto zirglietu muzeju iespējams apmeklēt
tikai iepriekš piesakoties. Burtnieku pilsmuiža. Iespaidīgs
parks ar daudzām alejām, granīta bluķu kāpnēm, dīķīšiem,
saliņām. Balta gracioza ēka ar terasi (cik forši būtu šeit
sēdēt un dzert pēcpusdienas tēju, veroties uz parku), kas,
kā izrādās, laikam ir tikai klēts, pat ne dzīvojamā māja.
Bet tagad, lai arī vislabāk saglabājusies, arī šī ēka
diemžēl izskatās noplukusi, aiznaglotiem logiem...
Vēl tikai kādi 8 km un tad jau būsim Pidriķī otrās ceļa
dienas galamērķī. Tas uzmundrina, pabīda malā jau iestājušos
pagurumu, liek piemirst par sāpošajām pēcpusēm. Pēc
iepriekšējā gada pieredzes, zināju, ka sēdeklim jāuzsien
kaut kas mīksts, ieteicu to arī brālim, man pašai turklāt
vēl bija speciālās riteņbraucēju bikses. Bet tik un tā
mīkstā, pēc kājām otra visnoslogotā ķermeņa vietiņa lika
sevi manīt. Ceļa malā pamanām savdabīgu pieminekli, ko
uzstādījuši melioratori arkla lemesis uz akmens.
Vakarā, jau galamērķī sazvanāmies ar Dacīti, kura līdz
Valmierai atbraukusi ar vilcienu, tagad arī minas uz
Pidriķi.
Valmierā tieši šajā laikā notika LMT Gaisa balonu festivāla
vakara lidojums. Un kā reizi sagadījies, ka visi baloni
lidoja uz Valmiermuižas pusi Skatāmies viens liels,
sarkans, ar uzrakstu Lietuvos Rytas lido teju, teju gar
pašu māju, turklāt manāmi samazina augstumu. Redzams, ka
grasās nosēsties. Un tik tiešām pie kaimiņu mājas nosēžas.
"Aiziet, braucam apsveikt!" saku. Saskatāmies "Tur nav ko
daudz domāt, laižam!" Noplūcu lilijas, Mārīte vēl ātri
salasa sauju zemenes, salecam mašīnā un laižam.
Kad nonākam līdz nosēšanās vietai, komanda jau balonu
savākusi, ceļ mašīnā grozu. Mēs ar Mārci lecam ārā no
mašīnas, skrienam pa slapjo zāli (joprojām nedaudz līņā), pa
ceļam izbiedējam govju baru, kas aizbrāžas garām, tikuši
līdz gaisa kuģotāju komandai, sniedzam puķes, zemenes,
apsveicam ar piezemēšanos. Komanda ir patiesi priecīga un
pārsteigta līdz šim nekad vēl neesot tā sagaidīta. Krievu
valoda nav mūsu stiprā puse, bet pāris vārdus pārmijam,
noskaidrojam, ka tie ir lietuvieši (kā jau rakstīts uz
balona). Te pēkšņi galvenais pilots Gintaras Šurkus, kā
vēlāk uzzinām (izrādās viņš vairākos LMT kausos pat bijis
sacensību direktors) izsaka mums negaidītu piedāvājumu:
"Ja rīt no rīta 5.00 ieradīsieties Valmieras centrā pie
ugunsdzēsēju depo, pavizināsim jūs par šitādu sagaidīšanu!
Neko nesolu, bet varbūt!" Vau! Tas ir sapnis vai kā? Tiešām?
Tas nav joks? "Jā, jā! Tikai nenokavējiet!" Noteikti būsim,
kā savādāk!
Lidojums gaisa balonā un divas (gandrīz trīs) kāzas...
Pieceļamies trijos. Ārā mazliet pavēss, pēc vakardienas
lietus. Domās prātoju izdosies vai neizdosies, bet ticu uz
to labāko (nešaubos par to, ka arī Dačuks un Mārcis tā
domā). Tuvojoties Valmierai dzirdama mūzika LMT Party. Pie
depo satiekam pāris vēlo tusiņotāju. Prātojam, kur varētu
nolikt riteņus pieslēdzam iekšpus ugunsdzēsēju depo žoga.
Tuvojas 5.00, skatāmies, ka sabrauc arvien vairāk mašīnu.
Pārspriežam cerams, ka viņi mūs vai mēs viņus atpazīsim.
Neatliek daudz laika prātot, jo esam jau satikušies un
dodamies iekšā. Oho! Kamēr pilotiem notiek rīta sapulce, mēs
varam pacienāties ar dalībnieku brokastīm - pīrādziņiem un
karstu kafiju. Mūsu komanda ilgi apspriežas, paliek zālē
pēdējie. Tikmēr izpētām rezultātus mūsējie saraksta
augšgalā! Kopvērtējumā ap 8. vietu. Kad apsveicam viņus ar
labu rezultātu, Gintaras saka: "Rezultāts un vietas nav
galvenais, pats labākais - satikt tādus cilvēkus kā jūs!"
:)
Visi dodamies uz busu un braucam uz pacelšanās vietu, nekas
vēl nav zināms varēsim pacelties vai ne. Kad esam
nokļuvuši pļaviņā, kur notiks pacelšanās, vēl pēdējā
sapulce, un ..... Šodien lidojumi atcelti! Atskan paziņojums
visiem. :( Sacensībām nelabvēlīgi apstākļi! Piloti var
izvēlēties paši lidot vai nelidot... "Mēs lidosim!
Jāizžāvē vakar samirkušais balons un jāpavizina jūs!" saka
Gintaras Šurkus. :) Mums tiešām ir varen paveicies, jo ja
būtu notikušas sacensības, lidotu tikai es, kā viņš
norādīja, bet tagad varam lidot visi trīs! Yippi! Yes! :) No
mašīnas tiek izņemts balons un sākas piepūšana. Mēs varam
palīdzēt. Drīz vien lielā, sarkanā bumba jau šūpojas
debesīs. Tad Gintaras jautā man: "Ar kādu pilotu tu labāk
lidosi ar vecu, bet pieredzējušu vai labāk ar ne tik
pieredzējušu, bet toties jaunu, smuku un perspektīvu?"
Upsī! Hmm! Kā lai iziet no situācijas, ja nu no izvēles
atkarīgs lidosim vai ne? Saku laikam jau labāk ar
pieredzējušu, nokrist tā kā negribētos! "Nē, nē! Šoreiz būs
jālido ar jauno un smuko! Tas viņam būs neliels eksāmens!"
saka Gintaras.
Nu ko, kāpjam visi grozā. Instrukcija par to, kā
jāpiezemējas, pāris uguns spļāvieni un mēs jau atraujamies
no zemes. Vai tiešām? Esam kādus 30 m no zemes, kad pilots
jautā, cik augstu esam. Man jau liekas, ka kādi 100 m.
"Vienmēr izskatās augstāk nekā ir patiesībā!" Balons līgani
slīd uz priekšu, apakšā paliek citas krāsainās bumbas... Arī
zilais balons "Priekā!", kuru pagājušā gada LMT kausā Talsos
biju nofotografējusi un albumiņā pie bildes pierakstījusi
Arī es kādreiz tā lidošu! Un paskat, tikai gads pagājis un
tas jau piepildās! Neticami! Pārsteidzoši! Tā tikai Dievs
prot izkārtot mūsu dzīves! :) Tādi plašumi paveras
visapkārt, tāds miers rīta agrumā... No augšas viss pavisam
savādāk izskatās, arī savādāk nekā lidojot ar lidmašīnu
pirms pāris nedēļām, kad lēcu ar izpletni. Viss liekas kaut
kā tuvāk, mīļāk, sasniedzamāk... No priežu galotnēm pat
čiekurus varētu noraut!
Esam lidojuši varbūt kādu kilometru, pārlidojuši pāri
nelielam mežiņam, priekšā redzama pļaviņa. Pilots pa rāciju
saņem no Gintaras rīkojumu sagatavoties piezemēties. Visi
sagatavojamies, laižamies zemāk. Prātā ienāk doma vai
tiešām tik maz? Bet arī tas ir daudz! Tagad zinām, kā tas
ir! Tomēr sirds saka, ka tas nevar būt viss! Jābūt vēl! Būs
vēl šīs brīnišķīgās sajūtas!
Jā, jā, jā! Saņemam ziņojumu, ka tā bija tikai pārbaude, kā
pratīsim piezemēties, varam atkal pacelties. Mēs atkal
lidojam! Šīs sajūtas vienkārši nav aprakstāmas. Tas jāizjūt
katram pašam! Zem mums mežu plašums, redzama ik stiga,
pļavas, mājas un mājiņas, Gaujas vecupes, pati Gauja
Cilvēki skatās pa logiem, priecājas, māj ar rokām, mēs mājam
pretī. "Kā jums tur augšā? Forši!" sasaucamies. Tik labi
var dzirdēt. Vējš mūs nes pāri mājām, pāri ielām, pāri
mežiem, un tā vien gribas domāt, kaut tikai ilgāk! Kaut
nebūtu pa ceļam nevienas pļaviņas, kur piezemēties.... Un
lidojam mēs ilgi, apmēram stundu, kādus 10 km nolidojam līdz
nosēžamies kaut kur pie Kaugurmuižas pļaviņā starp siena
zārdiem. Tik mīksta piezemēšanās, pavisam savādāk nekā ar
izpletni lecot. Pārējā komanda mūs tur jau sagaida. Gintaras
jautā man: "Vai zini, kāda ir tradīcija, pirmoreiz lidojot
ar gaisa balonu?" "Nē! Un?" "Jāprecas ar pilotu!" Upsīī,
vēlreiz! :) Hi-hi!
Draudzīgi saliekam balonu.
Vēl tik fotografēšanās ar "Lietuvos Rytas" komandu un kāpjam
busā, lai dotos atpakaļ uz Valmieru. Nebeidzami "Paldies!
Paldies!", atvadu bučas un šķiramies. Gintaras vēl iedod
vizītkarti un uzaicina uz balonu festivālu Viļņā septembrī.
Joprojām nespējam noticēt, ka tas noticis. Kā milzīgs
laimests loterijā! :)
Pulkstenis rāda 7.00. Mums vēl jāatrod velosipēdu veikals,
lai salabotu mana rikšotāja seglus, tālu šitā netiksim.
Noveicas atkal - veikals ir vaļā un mans rikšotājs tiek
pie jauniem segliem. :) Cita braukšana! Pastā nosūtu uz
mājām pastkartīti ar skatu uz Valmieru no putna lidojuma
tādu, kādu mums bija iespēja šorīt apskatīt. :)
